Vērtīgāk par simt kāzām

2011. gada 30. decembris 00:00

Aizraušanās. Kopš bērnības vēlas lidot.Codes pamatskolas sākumskolas pedagoģe Inta Jonāne jaunībā aizrāvās ar izpletņlēkšanu un šajā nodarbē ieguva trešo sporta klasi. Tas notika 1987. gadā, Intai toreiz bija 19 gadu. Viņa bija tikko sākusi studēt un vairākus mēnešus veltīja izpletņlēkšanai. Toreiz jauniete apguva pamatīgu teorētisko vielu un izlēca trīs lēcienus.Vējš triec pret stabuSapnis lēkt ar izpletni Intai bijis sen. To rosināja tēva stāstītais par armijas pieredzi. Dzirdētais meitai radīja lielu vēlmi arī pamēģināt neparasto nodarbi. Kādu dienu Inta Liepājas Pedagoģiskajā institūtā uz ziņojumu dēļa ieraudzīja Jelgavas DOSAAF (padomju laika organizācija sadarbībai ar armiju, aviāciju un floti) paziņojumu par to, ka var pieteikties nodarbībām.Intensīvās apmācības teorijā notika krievu valodā. Pirmajā nodarbībā izstāstīja visus notikušos nelaimes gadījumus: kā samaļ ar propelleriem, kā iekrīt ūdeņos utt. Tad pasniedzēji teica – kas grib, var iet prom. Neviens neesot aizgājis. Taču patiesi pirmajā lēkšanas reizē atgadījies neparedzētais, risks radās arī vēlāk. Bijis liels vējš. Kāds puisis ar izpletni «pakāries» telefonvados un triecies pret stabu tā, ka zaudējis samaņu. Tāds viņš tur karājies un aizvests ar «ātrajiem». Tajā dienā meitenes lēkt nelaida. Par sodu mazgā tualetesStundās no galvas bija jāiemācās noteikti darbības soļi drošībai. Praktiskās nodarbībās pašiem bija jāsaliek izpletnis, jātrenējas pareizi piezemēties. Mācības bija nopietnas, un zināšanu pārbaudes stingras. Tiem, kuri neatbildēja, ceļš uz izpletņlēkšanu bija slēgts.Interesenti trīs dienas dzīvoja netālu no Liepājas, Cīravā, armijas bāzē. Par pārsteigumu jaunietēm, neierašanos laikā uz rīta pulcēšanos uzskatīja par disciplīnas pārkāpumu un uzlika sodu. «Bijām vairākas meitenes, apģērbāmies, saķemmējāmies un tad nostājāmies ierindā,» atceras Inta. «Par tūlītēju neskriešanu, kā no gultas lekušas» bija jāmazgā tualetes un jāskrien vairāki kilometri. Kopumā viss izvērties interesantā piedzīvojumā, par ko atmiņas pedagoģei joprojām raisa smaidu un labu omu. Par vieglu un klusuIntu teju nepalaida lēkt, jo viņa svēra tikai 45 kilogramus, kā arī aizsmakušās balss dēļ. Ja lidojuma laikā kāds tuvojas pārāk tuvu citam, jāpakliedz, lai pavirzās nostāk. Jauniete solījās ņemt līdzi ķieģeļus un vajadzīgā brīdī svilpt. Toreiz tika izmantoti vecie lielie izpletņi, nevis pašlaik pieejamie – viegli vadāmie. Inta zemei tuvojās ar muguru, un viņai nepietika spēka smago izpletni apgriezt. Piezemējoties bija jāmet kūlenis, jaunietei nekas cits neatlika – darīja to atmuguriski.Lēcieni notika 1000 metru augstumā lauku un mežu apvidū. Pirmajā reizē Intai bail nemaz neesot bijis. Otrās pacelšanās laikā pārņēmusi kutinoša sajūta pakrūtē, kad būs jāpieiet pie durvīm, jāatsperas un jālec. Tieši tajās dienās Intas draudzene rīkoja kāzas. Bija jāizvēlas, kurp doties. Kad pirmajā lēcienā atvērās izpletnis un jauniete lidoja, prātā bijusi doma: «Simt kāzas nemainītu pret šo!» Bija rudens un koku krāsainās lapas no augšas ļoti skaisti izskatījās. Izjūtas bijušas īpašas. Izpletni lidojuma laikā bijis jāatver pašiem, noskaitot: «sto dvadcaķ odin, sto dvadcaķ dva, sto dvadcaķ tri» (krieviski – 121, 122, 123). Minēto skaitļu izrunāšana aizņemot trīs sekundes. Vēl Intai palicis prātā, ka, lecot no lidmašīnas, pareizam izlidojumam likts atsperties ar kreiso kāju. Ļoti muļķīgi tas esot, ja pierasts visu laiku to darīt ar labo. Par sekmīgu pārbaudījumu nokārtošanu jauniešiem izsniedza nozīmīti un izpletņlēcēja apliecību. Ar to Inta sapni lēkt ar izpletni bija piepildījusi un veiksmīgi turpināja studijas.Codietei ļoti patīk lidot jebkādā veidā. Viss sācies bērnībā, kad piecgadīgā Inta dzīvojusi pie vecāsmātes un visu laiku viņai atkārtojusi: «Es gribu lidot, es gribu lidot...» Omīte sacījusi: «Nu paņem vībotnes, piesien pie rokām, uzkāp pie staba un lec!» Mazmeitiņa tā arī darījusi...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vērtīgāk par simt kāzām

Kategorijas