Nekur nav tik labi kā mājās

2012. gada 6. janvāris 00:00

50 gadu jubileju svin Nikolajs Vīgups.Codietis Nikolajs Vīgups ir tālbraucējs, kas, veicot pārvadājumus, ikdienā šķērso Vācijas, Itālijas un Francijas robežu. Ik pēc trim mēnešiem, kas pavadīti darbā, jubilārs uz dažām nedēļām tiek palaists mājās, lai atpūstos un būtu kopā ar ģimeni.«Meita Ilona pa telefonu jautāja, vai jau neesmu aizmirsis, ka jābrauc mājās. Vairs nav tik traki, mājinieki pie tā ir pieraduši. Sākumā gāja smagi gan man, gan viņiem. Tāds darbs,» atzīst Nikolajs. Pa šo laiku, kas pavadīts dzimtenē, jubilārs paguva nosvinēt Ziemassvētkus un Jaunā gada sagaidīšanu apvienoja ar dzimšanas dienas svinībām. Šosestdien atkal jādodas ceļā. Sapņo par neķītro saksofonuVaicāts, kas palīdz pārvarēt nogurumu un uzturēt možu prātu, jubilārs atbild, ka tā ir mūzika: «Mašīnā klausos un dziedu līdzi latviešu dziesmām. Logu turu atvērtu. Vienreiz polis pie luksofora izdzirdēja mani un iesaucās: «Nu gan sajucis prātā!» Citu reizi atkal devos mājupceļā un sāka skanēt dziesma «Nekur nav tik labi kā mājās». Tāda jauka sagadīšanās, jo apzināti nebiju licis atskaņot kompaktdisku ar šo dziesmu.»Mūzika Nikolajam allaž bijusi tuva. Kad ir izdevība, tad talkā tiek ņemta ģitāra un dziedāts uz nebēdu. Šādi izvērtušās arī pēdējās svinības, kad viņam piebalsojuši brāļi Aivars un Gunārs, kā arī pārējie radi un draugi. Nikolajs paslavē savu mūzikas skolotāju Ilgu Bileskalni, kas daudz iemācījusi. «No viņas es arī uzzināju par saksofonu. Pusaudža gados sapņoju, ka reiz to spēlēšu. Saksofons un džezs padomju gados bija aizliegts. Skaitījās neķītra mūzika,» atceras codietis.Tikpat tuvas viņam ir dejas un teātris, taču, lai arī kā gribētu ar tām nodarboties, diemžēl darba dēļ tas tikpat kā nav iespējams. «Vienīgi, kad esmu mājās un tuvumā notiek kāda balle, tad sanāk sievu Danguti izdancināt. Skolas laikā dejoju gan tautiskās, gan modernās dejas. 1976. gadā ar partneri izcīnījām Bauskas moderno deju čempiona titulu,» atklāj jubilārs.Nedrīkst pārstrādātiesPar tālbraucēju Nikolajs kļuva 2004. gadā, pirms tam lielākoties strādāts par šoferi un traktoristu. «Vecākais brālis mani pierunāja. Abi ar Aivaru strādājam vienā firmā,» stāsta jubilārs. Viņš atzīst, ka sākums bijis īpaši smags, lai gan nevarētu teikt, ka arī pašlaik ietu viegli. Novērots, ka pārsvarā šo darbu dara jau norūdīti vīri, jaunas sejas pie smago mašīnu stūres ir redzamas reti, un to kļūst aizvien mazāk.Codietis stāsta, ka dienā viņš brauc deviņas stundas. Ekstrēmos gadījumos desmit, bet ne vairāk kā divas reizes nedēļā. «Tādi uzstādījumi. To visu nosaka smalkas Eiropas Savienības regulas. Ik pēc četrām ar pusi stundām jābūt pauzei,» stāsta Nikolajs. Viņš atzīst, ka parasti kravu galapunktā nogādā laikus, tikai retu reizi sanāk aizkavēties: «Vienīgais, kas man spēj traucēt, – tie ir slikti laika apstākļi. Kopš atrodamies Šengenas zonā, lieli sastrēgumi vairs nav pieredzēti.» Pa šiem gadiem bez latviešu un krievu valodas sarunvalodas līmenī Nikolajs ir apguvis arī lietuviešu, poļu, vācu, itāliešu un nedaudz franču valodu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nekur nav tik labi kā mājās

Kategorijas