Pazemīgas kalpošanas prieks

2012. gada 20. janvāris 00:00

Mudītes Dievaites deviņi bērni ir kristīti un iesvētīti Bārbeles luterāņu baznīcā. Divi no viņiem dievnamā ir salaulāti. Jau 16 gadus bārbeliete Mudīte ir luterāņu draudzes diakonijas darba vadītāja. Arī viņas ģimenes locekļi piedalās brīvprātīgajā kalpošanā. Piecas darbīgas sievasSešu pieaugušu bērnu un trīs skolēnu māmiņa jaunībā apmeklēja Bauskas Vasarsvētku draudzi. Viņas vīrs Jānis strādāja kādreizējā uzņēmumā «Lauktehnika». Darbavieta Dievaišiem piešķīra dzīvokli Bārbeles ciemā, kurā viņi mīt joprojām. Sākumā Mudīte ik svētdienu mēroja ceļu uz baznīcu Bauskā, līdz Bārbeles luterāņi viņu aicināja iekļauties savā pulkā.«Ceļu uz Bārbeles baznīcu man parādīja vidējie bērni. Tolaik viņi dziedāja Daces Startas vadītajā draudzes ansamblī. Aizgāju vienreiz, otrreiz un sajutu – te ir mana vieta! Kad sirdi spiež smagums, dievnama klusumā viena pati sēžu vairākas stundas. Pēc tam atkal kļūst viegli, it kā visi sārņi būtu nomazgāti. Ar prātu jau nevar izskaidrot, kas baznīcā notiek ar cilvēkiem,» atklāj Mudīte.Lielās ģimenes mamma strādā algotu darbu. Viņa ir Bārbeles tautas nama apkopēja. Brīvo laiku Mudīte velta draudzes lietām. Talkā nākot vīram un bērniem, sieviete kurina baznīcu, pušķo pirms svētkiem, kāzām, kristībām, apmeklē cienījama vecuma draudzes locekļus, kuri vairs nevar atnākt uz dievkalpojumu. Mudīte ir arī zvaniķe.«Ne jau viena pati es rosos, draudzē ir vairākas ļoti aktīvas dāmas, kuras daudzus gadu desmitus veic it kā nemanāmos ikdienas darbiņus. Anita Ķēniņa, Alise Goževica, Spodra Pluce un Velta Upelniece jau gana ilgi bija darbojušās, kad es viņām pievienojos. Tagad esam saskaņota komanda,» atzīst Mudīte.Tipiska situācija Draudzes vecākais ir bārbelietis Valdis Sutra, kura brālis – luterāņu mācītājs Agris Sutra – Bārbeles draudzē kalpoja 90. gadu sākumā. Pēc tam viņa vietā stājās rīdzinieks Artis Burovs. Svētdienas dievkalpojums ziemā notiek reizi mēnesī, bet siltajā gadalaikā – divreiz. Pastāvīgo apmeklētāju skaits baznīcā nepārsniedz 20. Draudzes locekļi galvenokārt ir pusmūža un vecāki cilvēki. Laukos tā ir tipiska aina.Arī Bārbelē jauniešu ir maz, bet, lai viņus iesaistītu draudzē, baznīcai ir jāmainās, jākļūst laikmetīgākai un pievilcīgai jauniem cilvēkiem. «Pie durvīm piesprausta lapiņa par dievkalpojumu nevienu nepievilinās – ar cilvēkiem ir jāstrādā, jārunā, jāieinteresē. Mēs neesam novērtējuši baznīcas lomu svarīgu procesu rosināšanai sabiedrībā, jo tā ir viena no nedaudzām institūcijām Latvijā, kam cilvēki uzticas,» tā uzskata «Bauskas Dzīves» aptaujātā bārbeliete, kura gribēja palikt anonīma.Savukārt ciema bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze spriež: «Uz tantu aicinājumiem jaunieši neatsauksies – tas ir loģiski. Viņiem ir vajadzīgs savas vecuma grupas radošs, azartisks līderis. Taču jaunie bārbelieši, kuri ir beiguši vidusskolu, vai nu studē, vai strādā pilsētās. Brīvprātīgais darbs draudzē prasa daudz laika un organizatorisku iemaņu. Tā nav īslaicīga kampaņa, bet nepārtraukts process.»Jaunu cilvēku iesaistīšanu veiksmīgi ir sākusi Vecumnieku luterāņu draudze, pēc mācītāja Jura Morica un domubiedru ierosmes rīkojot muzikālus vakarus, koncertus baznīcā un īstenojot citas iniciatīvas, taču Vecumnieki ir nesalīdzināmi lielāks apdzīvots centrs. Ievieš jaunu tradīciju Jaunas tradīcijas draudzē cenšas ieviest arī bārbelieši. Pirms dažiem gadiem Mudīte Dievaite ierosināja organizēt draudzes locekļu ekskursijas, lai apmeklētu dievnamus un tūristu iecienītas vietas dažādos Latvijas reģionos. Atsaucība bija pietiekama, lai ik vasaru sarīkotu divus braucienus.Mudīte stāsta: «Internetā meklēju informāciju, sazinos ar gidiem, iestādēm, kas piedāvā transportu, izstrādāju maršrutu. Sākumā vienas dienas ekskursiju izmaksas bija augstas, bet tagad ceļojums uz Alūksni, Kolku un Krāslavu katram braucējam nemaksā vairāk par 12 latiem, jo ekskursijās aicinām piedalīties ikvienu bārbelieti. Doties ceļojumā ar pustukšu autobusu ir pagalam neizdevīgi».Bārbelieši ir apmeklējuši luterāņu un citu konfesiju dievnamus Ziemeļkurzemē, Vidzemē, Latgalē, populārus dabas un kultūrvēstures objektus. Šovasar ir paredzēta ekskursija uz Palangu, pa ceļam apmeklējot daudzus Lietuvas dievnamus.Pērn Bārbeles luterāņu draudzei iesaistoties nelielā investīciju projektā, izdevās saņemt finansējumu baznīcas ģērbkambara remontam. Šo iespēju bija atradis un īstenojis draudzes vecākais Valdis Sutra. Šogad pats svarīgākais uzdevums būs ērģeļu remonta sākšana. Draudzei piederoša meža pārdošana bija vienīgais veids, lai tiktu pie naudas, jo instrumentu nedrīkstēja aizlaist postā.Svētība no Dieva un cilvēkiem Pasaulē ir daudz labu, nesavtīgu cilvēku, kuru rīcība citiem kļūst par Dieva svētību, spriež Mudīte. Notraucot asaras, viņa uztic savu stāstu: «Mūsu jaunākais dēliņš Rihards, kurš tagad mācās 6. klasē, nedzirdēja. Pirms pieciem gadiem Labestības dienā cilvēki, kuru vārdus mēs nezinām, Rihardam ziedoja līdzekļus digitālajam dzirdes aparātam, kas mainīja dēla un visas mūsu ģimenes dzīvi. Ierīce maksāja trīs tūkstošus latu. Mēs nemūžam nevarētu tādu naudu sakrāt. Es raudāju, kad Labestības dienas noslēguma sarīkojuma vadītāja Katrīne Pasternaka to pavēstīja televīzijas tiešraidē. Braucām uz Valmieru saņemt aparātu. Dakterīte to noregulēja, ielika Rihardam ausīs un teica, lai zēns pastaigā, ieklausās skaņās.Todien pirmo reizi dzīvē dēliņš izdzirdēja čīkstam grīdas dēļus. Pēc tam viņš sev atklāja putnu vīterošanu un citu skaņu brīnišķo pasauli. Ļoti straujā tempā Rihardam attīstījās runas spēja. Nu dēls mācās parastā, nevis speciālā skolā. Esam neizsakāmi laimīgi un bezgala pateicīgi cilvēkiem, kuru sirds dāsnums ļauj Rihardam pilnvērtīgi dzīvot.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pazemīgas kalpošanas prieks

Kategorijas