Trešā tēva dēla pirmā intervija

2012. gada 25. janvāris 00:00

278

Pirmoreiz esmu lielveikala «vēderā» aiz durvīm, kur ikdienā pircējs netiek. Garām preču kastu labirintiem uz savu kabinetu mani ved Mārtiņš Puķāns. Ar viņu un Mārtiņa sievu Ilzi pirms gadiem esam dziedājuši Mežotnes korī. Pagājušajā vasarā pēc rekonstrukcijas «Rimi Bauska» pircējiem durvis vēra jau kā hipermārkets, un Mārtiņš Puķāns ir tā direktors.Tiekamies dienu pirms viņa atvaļinājuma. Mārtiņš neslēpj, ka gribas atpūsties, nesagaidot vasaru. Kopš veikala rekonstrukcijas sākuma pusgada garumā darbs bijis ļoti spraigs. Vēl viņš atzīstas, ka šī ir pirmā intervija laikrakstam, līdz šim par Mārtiņu bijis rakstīts vien tirdzniecības tīkla «Rimi» izdevumam, kas domāts iekšējai lietošanai. Uzņēmumā viņš strādā kopš 2003. gada, sācis kā maizes cepējs un gadu laikā kļuvis par veikala vadītāju. No kurienes tev skaistais uzvārds? – Tētis ir no Sēlijas, Jēkabpils novada Rubenes pagasta Rubeņiem. Viņš beidza Bebrenes tehnikumu, iegūstot veterinārārsta profesiju. Viņa pirmā darbavieta bija kolhozs «Padomju Latvija», kur abi ar mammu iepazinās. Esmu jaunākais no trim brāļiem. Vecākā brāļa Ulda ģimene dzīvo Ceraukstes pagastā, vidējais – Andris – ieprecējies Talsos. Kāpēc nepabeidzi Lauksaimniecības universitāti? – Dzīvoju Strēlniekos, mācījos Jelgavā, turklāt no 1997. līdz 2000. gadam strādāju maizes ceptuvē «Lāči» Babītē. Traki lieli attālumi, nevarēju to visu apvienot. «Lāčos» bija tāds jauniešu darbs – pirmajā stāvā ceptuve, otrajā dienesta viesnīca, kur dzīvojām. Kad gāju prom, jau biju maiņas vadītājs. Taču 1999. gadā iepazinos ar savu Ilzīti, un tāda ilga prombūšana no mājām vairs nepatika. Par augstskolu, protams, žēl, bet nekas nav neiespējams, gan jau pabeigšu. Un kā Ilzīte? – Esam precējušies, un mums aug divi dēli – Kristoferam ir trīs gadi, Oliveram desmit mēnešu. Ilze ir beigusi Rīgas Tehnisko universitāti – ekonomiste, uzņēmējdarbības speciāliste. Pirms piedzima bērni, strādāja «Swedbank» Rīgā. Maizi cepi vairākus gadus? – Pēc «Lāčiem» pāris gadu Rīgā strādāju citā maizes ceptuvē, kur bija tikai naktsmaiņas. Kādu laiku Bauskā izmēģināju veiksmi dažādos darbos, tomēr maizi cept man patika vislabāk. Lielveikalā «Mols» par maiznieku sāku strādāt 2003. gada 17. oktobrī. Kādu gadu braukāju – darbs sākās sešos no rīta, pirms pieciem no Strēlniekiem braucu līdz Codei vai Dāliņiem, noliku mašīnu pie pazīstamiem, sagaidīju autobusu plkst. 5.20 uz Rīgu, pie Salu tilta gala izkāpu un kājām gāju līdz «Molam». Pēc maiņas tāpat braucu atpakaļ. Alga nebija nekāda lielā, bet nevaru sevi iedomāties nestrādājot.Smags darbs, patālu no mājām, neliela alga – esi nosaucis iemeslus, kuru dēļ cilvēki aizbrauc no Latvijas. – Nekad nav ienācis prātā, ka es varētu aizbraukt. Nestrādāt? Mūsu ģimenē neviens nav dzīvojis no pabalstiem. Turklāt man bija izaugsmes iespējas. «Molā» kļuvu par ceptuves vadītāju, pēc tam to darīju arī «Alfā», kur strādāju par pārdošanas, vēlāk – ražošanas vadītāju. «Molā» atgriezos jau kā veikala vadītājs, trīs gadus vadīju veikalu «Olimpija», tagad esmu Bauskā. Nekad neesmu piedalījies konkursā uz kādu amatu, darbs vienmēr ir piedāvāts. Šis tev ir jau devītais gads «Rimi» sistēmā. – Kad piedāvāja vadīt veikalu Bauskā, sākumā atteicos. Bija pierasts strādāt un dzīvot Rīgā. Turklāt Latvijā lielākoties viss centrējas ap galvaspilsētu, vairāk notikumu, veikalos pircēju, lielāka naudas plūsma, preču apgrozība. Taču apsvēru, ka mums aug divi bērni, kur Ilzei ar viņiem iziet laukā? Toties netālu no Bauskas dzīvo visi mani un sievas radi. Tagad īrējam dzīvokli pilsētā, bet desmit minūšu laikā varam būt savos laukos. Ja vajag uz Rīgu, nieks vien ir – 50 minūšu brauciens pa labu ceļu. Esi lauzis stereotipus – saimnieces, cepējas ierasti ir sievietes, tāpat kā pārdevējas, veikalu vadītājas. – Tā tiešām ir, tikai dažus no «Rimi» hipermārketiem vada vīrieši. Bauskas veikalā no vairāk nekā 80 darbiniekiem ir septiņi vīrieši – krāvēji, kasieri, palīgstrādnieki, cepējs, pārējās sievietes. Darbs maiņās, bet visu var sakārtot. Ir cilvēki, kuri ģimenes apstākļu dēļ strādā daļēju slodzi. Protams, bezdarba situācijā var izvēlēties labākos no labākajiem darbiniekiem, tomēr veikalā strādā arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, un, manuprāt, tas ir ļoti labi. Svarīgi, ka tiek dota iespēja un viņi jūtas vajadzīgi. Īstenībā tā ir šīs veikalu līnijas filozofija, «Rimi» ir saņēmis atzinību par atbalstu iekļaušanai sabiedrībā. Kad «Rimi» ienāca Bauskā, idejai par lielveikalu mazpilsētā bija daudz pretinieku. – Tā tiešām bija, bet, manuprāt, pilsēta ir ieguvēja, jo nodrošinām daudz darba vietu. Neviens mazs veikaliņš nevar piedāvāt tādu preču klāstu, atlaides, ko spēj lielveikals. Konkurence ir ieguvums pircējam, jo Bauskā ir pieci lielveikali un visu laiku jāturas līmenī. Ir pircēji, kuri «Supernetto» nopērk akcijas banānus, «Rimi» akcijas maizi un «Maximā» akcijas gaļu. Cilvēkiem ir, ko izvēlēties. Bet mazās bodītes izputēja...– Lai pašvaldība veido uzņēmējdarbībai izdevīgu vidi, lai vecpilsētā rastos amatnieku veikali, darbnīcas, būtu nopērkama mājražotāju produkcija. Mūsu cilvēki varbūt nav gatavi pirkt vafeli par latu gabalā, desu par astoņiem latiem kilogramā, bet ja nu to novērtētu tūristi? Ko tu teiktu tiem daudzajiem Latvijas jauniešiem, kuri aizbraukuši strādāt citās valstīs?– Lai veicas! Tas ir vienīgais, ko novēlēt. Ja būsi centīgs, godīgs un strādāsi labi, tevi vienmēr novērtēs. Bezatbildīga ir nekā nedarīšana, iespēju nemeklēšana. Tāpat kāds tevi uztur, vai nu strādājot un ar saviem nodokļiem gādājot līdzekļus pabalstiem, vai arī sēdi kādam uz kakla. Par dziedāšanu laikam varu nevaicāt? – Mežotnes korī mums ar Ilzi bija skaists laiks līdz 2003. gadam, bet, kopš strādāju Rīgā, nevarēju izbraukāt. Korī neesmu dziedājis astoņus gadus, un ar diriģenti Mārīti Jonkus, kura ir Ilzes radiniece, to esam izrunājuši. Kad paaugsies bērni, varbūt mēs ar Ilzi kopā varētu atgriezties korī. Negribu viņu vienu atstāt ar bērniem. Tagad mums brīvsoli dod mīļā ome – Ilzes mamma, kura paliek ar bērniem. Kad ar brāļu ģimenēm tiekamies jubilejās, vienmēr dziedam, jo balsis visiem labas, vidējais brālis spēlē ģitāru, viņa meita vijoli. Vai ir kāds nepiepildīts sapnis?– Manuprāt, nekā nepiepildāma nav. Svarīga ir apņemšanās un griba, un, ja es ko gribu, to panāku. Man bija 18 gadu, kad «Lāčos» sāku strādāt par fasētāju. Ar nazi šķēlēju lielos klaipus. Rokas bija tulznās. Tur strādāja arī divi mani draugi, un negribēju būt sliktāks par viņiem. Esmu dzimis Jaunavas zīmē, vienmēr esmu bijis kritisks pret sevi un gribu visu izdarīt ļoti labi. Ja nu ko gribētos, tad uz kalniem. Esmu tur bijis, un man ļoti patīk. Mārtiņš PuķānsHipermārketa «Rimi Bauska» direktors.Dzimis 1979. gadā Mežotnes pagasta Strēlniekos.Beidzis Bērzu pamatskolu, Mežotnes lauksaimniecības skolā izmācījies par lauksaimnieku, vidējo izglītību ieguvis Talsu vakara un neklātienes vidusskolā. Studējis Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, bet nav to pabeidzis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trešā tēva dēla pirmā intervija

Kategorijas