No vēstures epizodēm top stāsti

2012. gada 8. februāris 00:00

Rita Bogdanova un viņas kolēģe Dace Plīkša ir vispieredzējušākās ģenealoģijas jeb dzimtas ciltskoka pētnieces Latvijas Valsts vēstures arhīvā.Zinātnisko uzziņu nodaļā strādā astoņi speciālisti, kuri veic klientu pieprasījumus radu rakstu noskaidrošanā. Lūgumi izpētīt dzimtas vēsturi tiek saņemti arī no Ķīnas, Brazīlijas, Japānas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Dienvidāfrikas, kur jau vairākās paaudzēs dzīvo Latvijas izcelsmes ģimeņu pēcteči.Ar Ritu mani iepazīstināja abu kopīgā paziņa – laikraksta «Bauskas Vēstnesis» izdevēja mazmeita Mirjama Jankeloviča. Tas notika Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Todien gluži negaidīti Rita muzejā sastapa savus klien-tus – cienījama vecuma pāri no Kanādas. Viņi atbrauca uz Bausku, lai aplūkotu senču dzīvesvietas, kas bija minētas no arhīva saņemtajā pētījumā, un nejauši satika autori.Man šķita, ka arhīvā galvenokārt strādā vēsturnieki. Tomēr izrādās, ka senu dokumentu skrupuloza izpēte vairāk pa spēkam ir svešvalodu speciālistiem. Ne velti kolēģe Dace jūs dēvē par poligloti. Kā iespējams apgūt tik daudz svešvalodu? – Pamats ir Universitāte, kas izveidoja mācīšanās sistēmu. Augstskolā līdztekus vācu valodai apguvu angļu. Pēc tam kursos mācījos franču, itāliešu, spāņu valodu, katrai veltot trīs gadus un zināšanas papildinot patstāvīgi. Pērn nolēmu apgūt ivritu, jo arhīvā ir ļoti daudz dokumentu šajā valodā. Nu jau varu pateikt vienkāršas frāzes un izlasīt dokumentu nosaukumus. Sistēmā «Skype» nemitīgi sazinos ar draudzeni Mirjamu, kura dzīvo Jeruzalemē. Viņa ir kļuvusi par ivrita konsultanti.Darbā mans galvenais pienākums ir saziņa ar ārzemju klientiem. Pieprasījumus saņemam elektroniski un pa pastu. Man ir jāatbild uz katru vēstuli, jāsazinās pa tālruni. Sarakstē un tikšanās reizēs visbiežāk izmantoju angļu, vācu un spāņu valodu. Mums ir daudz spāniski runājošu klientu no Dienvidamerikas, jo Brazīlijā 19. gadsimtā izveidojās latviešu izceļotāju kolonija. Itāliešu un franču valodu galvenokārt lietoju sadzīvē, ceļojot pa šīm valstīm. Arhīva klienti no Francijas angļu valodu pārvalda slikti, tāpēc ar viņiem nākas sazināties franciski. Arhīvistiem ir teicami jāpārvalda senvācu valoda un gotiskais rakstības veids. Baznīcu grāmatās līdz 1892. gadam visi ieraksti tika veikti vācu valodā, pēc tam – krievu valodā līdz pat 1918. gadam. Pastāstiet, lūdzu, par datu meklēšanas sistēmu! Kas būtu jāzina klientiem, pirms viņi vēršas arhīvā ar lūgumu izpētīt dzimtas ciltskoku? – Vispirms vajadzētu iztaujāt radiniekus, bet, ja tas vairs nav iespējams, pārlūkot ģimenes arhīvu. Varbūt ir saglabājušies kādi pieraksti, senas fotogrāfijas? Princips ir tāds – jo vairāk informācijas klients sniegs, jo veiksmīgāks būs meklēšanas rezultāts, lai gan reizēm notiek arī otrādi.Sākot ģenealoģisko izpēti, arhīvistam ir svarīgi atrast vismaz vienu dokumentāri apstiprinātu faktu. Mēs nezinām, vai tas parādīsies baznīcu grāmatās, statistikas lapās, tautas skaitīšanas reģistros vai citur. Meklēšana sākas ar hronoloģiski visjaunākajiem datiem, pakāpeniski tuvojoties senākiem avotiem. Klientus vienlīdz interesē gan senči, gan pēcteči.Kā jūs varat identificēt konkrētu personu, ja latviešu zemniekiem uzvārdi tika doti tikai 19. gadsimtā? – Izmantojam visus iespējamos avotus. Ļoti vērtīgas ir muižu revīzijas grāmatas. Tajās fiksēti māju nosaukumi, bet atsevišķās ailēs – vīrieši un sievietes, viņu vecums. Vispirms tika ierakstīti saimnieku un viņu ģimenes locekļu vārdi, pēc tam – kalpu. Saimnieks bija nevis privātīpašnieks, bet muižkunga iecelts māju apsaimniekotājs – pārvaldnieks.Diemžēl Zemgales un Kurzemes revīziju grāmatas ir nepilnīgas un paviršas. Kurzemē, piemēram, 1834. gadā visi zemnieki bija jāieraksta ar jaunpieņemtiem uzvārdiem, bet tā nav. Taču katra dzimta dokumentos ir reģistrēta ar numuru, tie ir arī mājām. Meklējumu ceļš par periodu pirms uzvārdu došanas ir ļoti sarežģīts. Vai dokumentos ir «nolasāma» uzvārdu došanas sistēma muižās? – Jā, protams, varu nosaukt galvenos virzienus. Daži muižkungi zemniekiem ļāva pašiem izvēlēties uzvārdus, tāpēc Latvijā ir tik daudz Bērziņu, Liepiņu un Kārkliņu. Citi muižnieki pārvaldniekiem un kalpiem uzvārdus deva atbilstīgi savai gaumei. Ar to ir skaidrojams vācu izcelsmes uzvārdu lielais īpatsvars, piemēram, Kurzemē. Savukārt Vid-zemē, jo īpaši Gulbenes apkārtnē, kur atradās grāfu Šeremetjevu īpašumi, ir ļoti daudz krievu uzvārdu. Vēl ir jāmin latviešu zemnieku uzvārdu specifiska grupa – palamas un iesaukas. Daži ir ļoti rupji, citi neglīti: Caurvēders, Vilkasūds. Vairākums latviešu 20. gad-simta pirmajā pusē tos mainīja pret daiļskanīgākiem.Vai baznīcu grāmatās ir fiksēti tikai laulāto, jaundzimušo un mirušo vārdi vai arī kādas papildu ziņas? – Dažās baznīcu grāmatās mācītāji ir ierakstījuši izsmeļošas ziņas par personu. Ģipkas draudzes mirušo reģistrā parādīšu ierakstu par Līzi: «Trīs laulībās stāvējuse. Piecus bērnus redzējuse. Pusgadu iekš atraitnības dzīvojuse. Vēl trīs gadus iekš atraitnības stāvējuse. Vīrs nīka ar pumpi...» Šajā kontekstā «pumpe» ir augonis, visticamāk, audzējs. Ierakstā ir arī citi detalizēti fakti par Līzes trim laulībām. Arhīvistiem tas ir īsts atradums, bet šādu dokumentu nav daudz.Lielisks uzziņas avots ir Latvijas Republikas pirmās pases, ko izdeva no 1919. līdz 1927. gadam. Tajās minēta personas dzīvesvieta, ticība, tautība, nodarbošanās, sociālais stāvoklis, fakti par dzīvesvietas maiņu, jaunās adreses, izceļošanas zīmodziņi.Cilvēkiem, kuri arhīva virtuālajā lasītavā «Raduraksti» paši mēģina pētīt ciltskoku, jāzina, ka precīzi uzrakstīti muižu nosaukumi atvieglos piekļuvi nepieciešamajiem dokumentiem. «Vikipēdijā» esam ievietojuši palīgmateriālu «Liste deutsher Bezeichnungen lettischer Orte», kurā Latvijas muižu nosaukumi ir uzrādīti vācu un latviešu valodā. Esat izpētījusi savas dzimtas vēsturi? – Padziļināti vēl ne. Mana tēva senči bija vecticībnieki no Latgales, bet mamma ir Liepājas ebreju dzimtas pēctece. Mammas vecāki gāja bojā holokaustā. Reiz arhīvā saņēmām iesniegumu no kāda kanādieša. Neticami, bet viņš pieprasīja datus par manu ģimeni! Izrādās, ka mēs abi, neatkarīgi viens no otra, meklējām šīs ziņas. Arhīvā es atradu mūsu ciltskoka citus atzarus. Vīrietis izrādījās mans brālēns. Tagad mēs bieži tiekamies.Varbūt Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus izmanto arī filmu scenāristi un televīzijas producenti?– Mūsu klients bija aktieris Deivids Sušē no Lielbritānijas. Detektīvfilmu ciklā, kas veidots pēc Agatas Kristi romānu motīviem, viņš spēlē izmeklētāju Puaro. Deivida senči ir no Daugavpils. Viņš atsūtīja ciltskoka izpētes pieprasījumu, ko arī veicām. Šonedēļ arhīvā man būs tikšanās ar televīzijas producentu no ASV. Viņš strādā TV kanālā, kas jau daudzus gadus skatītājiem piedāvā šovu par dzimtas koka pētniecību. Tas ir visnotaļ nopietns raidījums. Producents, kura senči dzīvoja Latvijā, man pasūtīja sagatavot dokumentu kopu. Darbā gadās arī kuriozi. Par arhīva «folkloru» ir kļuvis sauklis: «Tā nav mana māte!» Klients no tāla kontinenta vēlējās sameklēt ziņas par māti. Mums laimējās atrast viņas pasi ar jaunības fotogrāfiju. Nokopējām, aizsūtījām un jutāmies priecīgas. Pēc kāda laika atskanēja sašutuma pilns telefona zvans: «Tā nav mana māte!» Sievietes tēls, ko viņš ieraudzīja fotoattēlā, vīrieša bērnības atmiņās nebija saglabājies. Viņa zemapziņā māte ir veca sieviete. Centos viņam to ieskaidrot. Beidzot klients samierinājās ar faktu.Jūs mani ieintriģējāt, sacīdama, ka Bauskai ir bijusi zināma loma arhīvistes profesijas izvēlē. – Universitātes beidzējiem padomju laikā bija obligāti jānostrādā trīs gadi skolās, uz kurām nosūtīja sadales komisija. Es bažījos, ka varētu nokļūt dziļā provincē, tāpēc jau laikus pati sāku meklēt vācu valodas skolotājas darbu. Biju trausla, sīka meitenīte, tikko 21 gadu veca. Droši vien tāpēc Rīgas skolās mani neuztvēra nopietni un aizraidīja.Tad iedomājos par mazpilsētām, kas atrodas netālu no Rīgas. Uzzināju, ka Bauskas 2. vidusskola meklē vācu valodas pasniedzēju. Aizbraucu, satiku direktoru, laipni parunājāmies. Viņš man raidīja netiešus mājienus, ka neesmu piemērota kandidāte, jo pēc trim gadiem tik un tā atgriezīšos Rīgā. Viņš gribot kādu vietējo. Neapvainojos, bet vienkārši atmetu domu par pedagoģiju. Iestājos darbā arhīvā, kur iepazinos ar kolēģi Daci Plīkšu. Izrādās, trīs gadus pēc Universitātes viņa jau bija nostrādājusi Bauskas 1. vidusskolā, mācot vācu valodu. Tā nu mums katrai ir savs stāsts par Bausku. RITA BOGDANOVA Latvijas Nacionālā arhīva struktūras – Latvijas Valsts vēstures arhīva – zinātnisko uzziņu daļas vadošā pētniece.Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti beigusi 1979. gadā. Specialitāte – vācu valoda un literatūra.Arhīvā strādā kopš 1979. gada.Runā latviešu, krievu, vācu, angļu, itāliešu, franču un spāņu valodā. Pašlaik mācās ivritu – senebreju valodu. INTERESANTIValsts vēstures arhīvs, īstenojot digitālu projektu «Raduraksti», ikvienam interneta lietotājam piedāvā veikt savas dzimtas vēstures izpēti. Adrese: raduraksti.lv.Digitalizētie dokumenti ir: dzimušo un kristīto reģistrs, saderināto un laulāto reģistrs, laulāto hronoloģiskie reģistri, iesvētīto reģistri, mirušo reģistri par laika posmu no 18. gadsimta līdz 1909. gadam, kā arī 18. un 19. gadsimta revīziju saraksti un Viskrievijas tautas skaitīšanas dokumenti Kurzemes, Vitebskas un Vidzemes guberņā. Arhīva katra lieta jeb dokumentu kopa ir digitalizēta kā atsevišķs fails.Titullapā ir norādīts arhīva fonds, apraksts, lietas numurs, lapu skaits.Virtuālajā lasītavā ir pieejamas luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu, reformātu, uniātu un vecticībnieku baznīcu draudžu grāmatas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No vēstures epizodēm top stāsti

Kategorijas