Dzīvojot kopā, nav laika novecot

2012. gada 10. februāris 00:00

Visa Eiropa, ne tikai Latvija, noveco, bērnu dzimst mazāk, bet pusmūža cilvēku un pensionāru kļūst vairāk. Tas nav ne labi, ne slikti, tā gluži vienkārši ir, un ar šo faktu jārēķinās, uzskata labklājības ministre Ilze Viņķele.Eiropā 2012. gads ir veltīts aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei. Mežotnieku Ludiņu trīs paaudzes šo devīzi īsteno, cienot cits citu un zem viena jumta dzīvojot jau 21. gadu.Mirdza un Laimonis Ludiņi pērn nosvinēja zelta kāzas, dēls Modris ar sievu Guntru ir kopā no 1983. gada. Ludiņiem senioriem ir meita un dēls, kopā pieci mazbērni un arī mazmazdēliņš. Katram sava vietaKad dēls Modris apprecējās, viņa ģimene piecus gadus dzīvoja Mežotnes pagasta citā malā, gandrīz tur sākuši māju celt, bet iznācis citādāk, atceras Mirdza Ludiņa: «Vīrs smagi saslima, man vienai bija par grūtu, aicināju jaunos dzīvot kopā. Jaunākajai mazmeitai Lanai, manuprāt, tad vēl nebija piecu gadiņu. Māju savulaik bijām cēluši plašu, vietas pietika. Ja katram ir sava vieta, nav, par ko strīdēties.» Tā nu Zanei, Normundam un Lanai bērnībā nebija jābrauc pie vecmāmiņas un vectēva ciemoties, vien jānoskrien no otrā stāva. Viņiem vienmēr bija laiks parunāties, kopā strādāt.Kādu brīdi šajā mājā dzīvojusi arī Modra māsa Ineta ar saviem bērniem, un Mirdza Ludiņa atzīst, ka viņai mazbērni nekad nav traucējuši, drīzāk palīdzējuši būt stiprai, ņiprai, mundrai, neļaujot novecot. Mācās cieņu un atbildību«Tagad uz vietas dzīvojam tikai pieci – Guntra, Modris un Normunds augšstāvā, mēs ar vīru lejā. Ar viņiem kopā mums ir droši un labi, kā jau ar savējiem. Pavisam citādāk būtu, dzīvojot atsevišķi, kad tikai retumis kādu varētu sagaidīt ciemos,» stāsta Mirdza. Nu jau visi izauguši un izstudējuši – vecākā mazmeita Zane strādā tūrisma jomā, rāda citiem pasauli un ceļo pati. Normunds beidza Amatniecības vidusskolu Jelgavā, atgriezies Mežotnē, kopj zemi kopā ar vectēvu un tēvu. Lana beigusi Mūzikas akadēmiju, strādā Rīgā, dzied un vada ansambļus. Ludiņu meitas Inetas dēls Didzis ir jūrnieks, bet mazmeitas Daces ģimenē aug mazmazdēliņš. Kad visi reizē atbrauc ciemos, māja pilna nemiera, rosības un prieka, atzīst Mirdza Ludiņa.Kā vedekla Ludiņu ģimenē ienāca Guntra: «Tā nebija gluži mūsu izvēle, kad 1991. gadā pārcēlāmies uz šejieni. Kamēr bērni bija mazi un visi strādājām, saimniecība jāapkopj, tad te viss gāja kā ritenī. Taču, laikam tieši kopā dzīvojot, ir vieglāk padarīt darbus. Modra mamma joprojām mūs lutina, arī ikdienā gatavojot ēst. Tas ir liels darbs, un es to ļoti novērtēju. Mamma bija aizbraukusi paciemoties pie mazmeitas Daces ģimenes, un tur jaunie bijuši sajūsmā – ēdiens galdā, trauki nomazgāti.»Guntra atzīst, ka, ikdienā esot kopā ar vecvecākiem, bērni mācījušies cienīt viņu laiku, atpūtu, būt atbildīgi, vienmēr pateikt, cikos būs mājās, un nekavēt, zinot, ka par viņiem uztraucas. Turklāt vecvecāki, tāpat kā Guntra un Modris, ir piemērs, cik stipras, noturīgas var būt attiecības ģimenē. Tā ir savdabīga vērtību skola, kādas daudziem šolaiku jauniešiem trūkst. Guntra atzīst, ka apbrīno vīramāti par viņas ģimeniskumu un spēju saturēt radu saimi kopā, vienmēr par visiem rūpēties, par katru interesēties.Tomēr saviem bērniem Guntra novēlētu dzīvot atsevišķi, vismaz sākumā. Gan tāpēc, ka paša puni sāp mazāk, gan tādēļ, ka attiecības ir jāpārbauda, savureiz arī jāpastrīdas, lai vēlāk nesaskaņas nesamilst līdz eksplozijai. Turklāt Ludiņu bērniem ir droša aizmugure, uz kurieni nepieciešamības brīdī atkāpties – vecāki un vecvecāki, kuriem vienmēr pietiks padoma un, ja vajadzēs, arī vietas mājā. Nejusties atstumtam Diemžēl pārāk bieži vecus cilvēkus uztver kā slogu un draudu pensiju, veselības aprūpes sistēmai, mazāk novērtējot viņu dzīvesgudrību, zināšanas, pieredzi profesijā. Īstenībā viņiem vēl daudz ir, ko dot gados jaunākiem cilvēkiem.Turklāt nereti gadās, ka dažādi aizspriedumi šķir jaunos no vecajiem. Gan jaunieši, gan vecāki cilvēki nereti jūtas atstumti, nošķirti un nesaprasti no citu ģimenes locekļu puses – seniori no savu bērnu un mazbērnu puses, jaunieši – no vecāku un vecvecāku puses, kā arī no sabiedrības kopumā. Slikti ir tad, ja paaudžu starpā nav saprašanās un jaunajiem pietrūkst padoma, bet vecie jūtas atstumti, nenovērtēti un noslēdzas sevī. Apmēram tā – «Tu jau vēl neko nesaproti, un tu jau vairs neko nesaproti!».Tāpēc šim, Eiropas aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gadam Latvijā izvirzītas četras prioritātes: veicināt starppaaudžu sadarbību, celt vecu cilvēku vērtību sabiedrībā, mazināt vecuma diskrimināciju darba tirgū, kā arī sekmēt aktīvu un veselīgu dzīvesveidu. Atliek vēlēties, lai kaut daļa no tā mums izdodas. UZZIŅAIEiropas 2012. gada devīze ir «Būsim aktīvi visās paaudzēs!».Par aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gada vēstniekiem Latvijā piekrituši būt cilvēki, kuri ir dzīvesprieka un aktivitātes iemiesojums. Tie ir: Rīgas Stradiņa universitātes profesors un ārsts gastroenterologs Anatolis Danilāns, bērnu un jauniešu tautas deju ansambļa «Zelta sietiņš» vadītāja Baiba Rasma Šteina, veselīga un aktīva dzīvesveida iemiesotāja Inese Zinģīte, mūziķis Kārlis Būmeisters – Kaža, Dziesmu svētku virsdiriģents Edgars Račevskis, Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska, Ventspils Centra sākumskolas zēnu koris un tā solists Miks Laksbergs. Vairāk par šī Eiropas gada notikumiem – Labklājības ministrijas mājaslapā www.lm.gov.lv.Avots: Labklājības ministrija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvojot kopā, nav laika novecot

Kategorijas