Sapņi tomēr piepildās

2012. gada 10. februāris 00:00

106

80 gadu jubileju svin Agra Rūtenberga.Ciemiņu šajās dienās baušķenieces pensionētās sākumskolas skolotājas Agras Rūtenbergas mājās netrūkst. Nedēļas sākumā pie viņas ciemojās kolēģi, kas agrāk un vēl joprojām strādā Bauskas pilsētas pamatskolā. Šodien viesi būs kādreizējie audzēkņi – klase, ar kuru saglabātas ļoti noturīgas saites. Savukārt sestdien un svētdien māju pildīs bērni un mazbērni.Negrib iet vecāku pēdāsAgra savulaik ir strādājusi vairākās mācību iestādēs un izskolojusi padsmit klašu, taču visilgāk, gandrīz četrdesmit gadu, strādāts tieši Bauskā. Jubilāre stāsta, ka ar skolu ir saistīta kopš bērna kājas, būtībā viņa tajā ir izaugusi: «Man nevajadzēja ne somu, ne mēteli. Ar vecākiem dzīvojām Dzimtmisas skolā. Tēvs bija skolas pārzinis, bet mamma – skolotāja.»Vecāku ieņemtie amati Agrai mācības nav atvieglojuši, drīzāk pat sarežģījuši. Baušķeniece savu tēvu raksturo kā ļoti stingru cilvēku. Iespējams, tādēļ, būdama jauna, jubilāre nav vēlējusies savu nākotni saistīt ar skolotājas profesiju: «Šādu iespēju izslēdzu. Nezinu, kāpēc, bet likās, ka no manis varētu iznākt sekretāre vai grāmatvede. Šo sapni pēdējos darba gados arī īstenoju.»Nekādu cerībuVidusskolas gadi baušķeniecei pagājuši Rīgā, jo pēc kara, kad ļoti daudzas izglītības iestādes bija nopostītas, īsākais ceļš vedis līdz galvaspilsētai. Taču arī tad ilgi bijis jāgaida ceļa malā, līdz kāds garāmbraucošs transportlīdzeklis aizvedīs līdz turienei, jo satiksme vēl nebija atjaunota.«Laikā, kad beidzu vidusskolu, izglītības sistēma pārgāja no 12 uz 11 klašu modeli. Absolventu bija divreiz vairāk, un uz vietu augstskolā varēja necerēt,» stāsta jubilāre. Taču tad viņa satikusi savu kādreizējo audzinātāju, kas pierunājusi pieteikties apmācības kursiem, kur gada laikā varēja iegūt skolotāja izglītību. «Ko tik no mums prasīja?! Vienā eksāmenā lika pat dziedāt. Drusku pratu, par laimi, ar to pietika,» atceras baušķeniece. Viņa priecājas, ka pēc diploma iegūšanas nav nekur tālu tikusi norīkota, pirmā darbavieta bijusi Iecavā. Tur aizvadīts pirmais gads. Pēc tam nedaudz ilgāk strādāts Codē.Nedomā iesīkstētKādu laiku A. Rūtenberga dzīvojusi Elejas pagasta Vilcē, jo turienes rūpkombinātā darbu atradis viņas vīrs. Taču pēc laika abi pārnākuši uz Bausku, bet Agra atsākusi darbu Codē. «Dzīvojot pilsētā, katru rītu gāju garām savai topošajai darbavietai – Bauskas pilsētas pamatskolai. Tas tā turpinājās līdz brīdim, kad viņiem ievajadzējās skolotāju. Ilgi nedomāju un pieteicos, jo skola atrodas blakus mājai,» stāsta pensionētā pedagoģe. Šo gadu laikā kādreizējā darbavieta vairākkārt ir mainījusi nosaukumu, taču būtiskākā izmaiņa, ko min Agra, ir skolēnu skaits: «Esmu audzinājusi klases, kurās mācās 40 bērnu. Pašlaik to ir vismaz par pusi mazāk.» Situāciju viņa skaidro ne tikai ar to, ka savulaik Bauskā skolu bijis mazāk. Jāņem vērā arī tas, ka pēdējos gados daudzas ģimenes atstājušas Bausku.Jubilāre ir izaudzinājusi dēlu Māri, kas ir prasmīgs virpotājs un dzīvo turpat kaimiņos, savukārt meita Irita ir izmācījusies par bērnudārza audzinātāju un dzīvo Piņķos. «Tūlīt pat viņa brauks ciemos. Neļauj man pat kartupeļus sagatavot, teic, ka visu izdarīšot. Grūti jau ir turēties pretī, bet saprotu, ka viņa savu mammu grib pasaudzēt,» teic jubilāre. Taču par iesīkstēšanu baušķeniece it nemaz nedomājot – pati uztur mājas pagalmu kārtībā, kā arī iesaistās pilsētas pensionāru apvienības rīkotajās aktivitātēs, tostarp vingrošanā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sapņi tomēr piepildās

Kategorijas