Kolektīva dvēsele un zibensnovedējs

2012. gada 17. februāris 00:00

75 gadu jubileju svin Vera Bajāre.Viņa ir kā zibensnovedējs. «Nereti mūs apmeklē agresīvi, ar dzīvi neapmierināti cilvēki, taču Vera ar viņiem atradīs kopīgu valodu. Nav nozīmes, vai tas ir bezpajumtnieks vai ministrs. Viņa nevienu nešķiro,» tā žēlsirdīgo māsu Veru Bajāri raksturo Sarkanā Krusta Bauskas komitejas izpilddirektore Sandra Pumpuriņa.Iestādes apmeklētāji Veru ir ļoti iecienījuši, ir pat tādi, kas uz šejieni nāk tikai viņas darba laikā. Jubilāre ir Sarkanā Krusta Bauskas komitejas dvēsele. Viņa uzklausa un dod padomus ne tikai tiem, kas šeit ieradušies pēc palīdzības, bet arī kolēģiem, jo viņi zina – uzticētie noslēpumi netiks izpausti, uzskata S. Pumpuriņa.Vēl Veras kolēģi īpaši novērtē jubilāres labo izskatu. «Tik labi kā viņa arī es šādā vecumā gribētu izskatīties. Gan zobārsti, gan citi ļaudis brīnās par viņas pērļu baltajiem zobiem, turklāt visi pašas, bez nevienas plombes. Zinu, ka Veriņa ēd daudz svaigu augļu un dārzeņu. Varbūt tas ir viņas veselības un skaistuma noslēpums,» aizdomājas S. Pumpuriņa.Skaidra vīzijaJubilāre ir dzimusi Baltkrievijas otrajā lielākajā pilsētā Gomeļā. Astoņu bērnu ģimenē no četrām māsām Vera bijusi vecākā. Pieskatīt, pabarot, apkopt kādu pušumu – šādas un vēl citas rūpes par apkārtējiem cilvēkiem viņa uzņēmusies kopš mazotnes. Ne tikai jubilāre vien bijusi pārliecināta par dzīves lielo aicinājumu, to viņā saskatījuši arī pedagogi, teikdami: «Tu būsi ārste!».Pabeigusi medicīnas māsu skolu, Vera atbraukusi ekskursijā uz Rīgu. Bijis dzirdēts, ka Latvijā trūkst mediķu un viņa apvaicājusies attiecīgajās institūcijās par iespējamo vakanci: «Uzreiz saņēmu piedāvājumu, taču vēl nepiekritu, teicu, ka apdomāšos, un atgriezos mājās.» Tomēr iespēju jubilāre nelaida garām. Drīz tika saņemts izsaukums, Veru nosūtīja uz Bauskas rajona centrālo slimnīcu, kur viņa sāka strādāt par vecāko māsu terapijas nodaļā .Valodu zināšanas noder«Latviešu valodu iemācījos pusgada laikā. Palīdzēja tas, ka zināju vācu valodu,» atzīst baušķeniece. Daudz palīdzējis arī vīrs Imants, kurš savukārt nepratis krievu valodu. Vera savu vīru vispirms iepazinusi kā pacientu. «Iemīlējās manī no pirmā acu skatiena,» teic jubilāre.Terapijas nodaļā V. Bajāre nostrādājusi desmit gadu, pēc tam kādu laiku pavadījusi Ļeņingradā, kur studēt devies dzīvesbiedrs. Atgriezusies Bauskā, no 1967. gada Vera strādājusi slimnīcā par virsmāsu, līdz 2002. gadā aizgājusi pensijā. Dzīve nesalaužPirms astoņiem gadiem saņemot piedāvājumu brīvprātīgi un bez atlīdzības strādāt par žēlsirdīgo medicīnas māsu Sarkanā Krustā, Vera bijusi izvairīga. Taču padomājusi, ka, mājās sēžot un nerādoties cilvēkos, var teju sajukt prātā. Tādēļ piekritusi palīdzēt cilvēkiem: «Esmu dabūjusi visu, ko dzīvē var gribēt. Neko nenožēloju. Cik vien varēšu, ziedošu visus spēkus citiem cilvēkiem.» Vera ir piedzīvojusi arī ģimenes locekļu pāragru aiziešanu viņā saulē, bet tas viņu nav salauzis.Uz Sarkanā Krusta Bauskas komiteju Dārza ielā Vera nāk trīs reizes nedēļā. Viņa nosaka cukura līmeni asinīs, mēra asinsspiedienu, izsniedz Sarkanam Krustam dāvinātos bezrecepšu medikamentus, Eiropas Komisijas pārtikas pakas un humāno palīdzību trūcīgajiem, konsultē par veselību un gluži vienkārši aprunājas. Bieži vien pietiek ar sirsnīgu izrunāšanos, un cilvēkiem kļūst vieglāk: «Atnāk raudādami, bet aiziet ar smaidu, paslavē, ka pie mums ir laba aura,» saka Vera, jūtoties gandarīta, ka ir noderīga un var palīdzēt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kolektīva dvēsele un zibensnovedējs

Kategorijas