Viens no ģimenes pieciem «A»

2012. gada 24. februāris 00:00

70 gadu jubileja Andrim Kluinim.Uzaugu Uzvarā zemnieku ģimenē. Tēvs krita kaujās, tādēļ saimniecības darbus uzņēmās māte. Nekas jau daudz no saimniecības nebija pāri palicis, taču darba netrūka. Kolhozs pie mums atdzina ļoti daudz teļu. Nebija īsti, kur apgriezties, tādēļ skolas gadus ar māsu aizvadījām, dzīvojot pie vecmammas, – stāsta baušķenieks Andris Kluinis.Pabeidzot pamatskolas septiņas klases Pācē, sekoja mācības vidusskolā Bauskā, bet pēc tās – Lauksaimniecības akadēmijā. Pirmais studiju gads tika aizvadīts Rīgā, jo mehanizatoru nodaļa bija palikusi viena no pēdējām, kuru pārcēla uz Jelgavu. Savukārt studiju pēdējais gads tika aizvadīts neklātienē, jo bija jāpievēršas ģimenes dzīvei. Interesanti, ka pāra un bērnu vārdi sākas ar burtu «A». Kopā ar sievu Astru abi ir izaudzinājuši trīs bērnus. Arnis ir žurnālists, Ainārs ir zemnieks, bet Andra pagaidām palīdz vecākiem mājas darbos.Dažāda pieredzeKopumā jubilārs savos darba gados ir strādājis ļoti daudzās un dažādās darbavietās un guvis vispusīgu pieredzi, jo nekad nevar paredzēt, kur liktenis aizvedīs. Par Andra pirmo darbavietu kļuva kolhozs Gailīšu pagastā «Padomju Latvija», kur viņš četrus gadus pavadīja savā profesijā. Pēc tam divi gadi nostrādāti komjaunatnes komitejā par otro sekretāru. «Būtībā otrais sekretārs bija atbildīgs par ideoloģiju, taču es vienojos, ka man šie jautājumi nebūs jāskata. Nodarbojos ar praktiskiem, organizatoriskiem darbiem,» atklāj baušķenieks.Tālāk darba gaitas aizvedušas uz tobrīd «svaigi» izveidoto PMK (specializētā Pārvietojamā mehanizētā kolonna) Īslīces pagasta Lauktehnikā. Tur nostrādāti četri gadi. Pēcāk darbs sākts putnu fabrikā, kur pirmos četrus gadus pildīti inženiera pienākumi, bet vēl pieci pavadīti direktora amatā. Tad vairāki gadi nostrādāti dzīvnieku fermā Ozolainē, un, kad radās iespēja no kolhoza saņemt zemi, Andris nodibināja savu zemnieku saimniecību, ko nu jau pārvalda dēls Ainārs.Rūpējas par kustoņiemKluiņu ģimenē īpašā godā tiek turēti dzīvnieki. Mājās ir pieci kaķi un trīs suņi. «Vienu brīdi bija pat veseli deviņi peļu junkuri,» piebilst Astra. Gandrīz visi ir pieklīduši. Tie lielākoties, ziemai nākot, atklīst no mazdārziņu puses, kur tos cilvēki atstāj likteņa varā. Andris atzīst, ka viņiem šo dzīvnieciņu kļūst žēl, it īpaši tad, kad āra temperatūra nokrītas zem mīnus divdesmit grādiem. Arī tikai viens suns, Francis, ir pašu izraudzīts. Saimnieki savu mīluli raksturo kā gudru būtni: «Visu rītu gaidīja jūs. Ja no lielā galda tiek noņemtas puķes, tad viņš zina, ka ir gaidāms ciemiņš.» Suns ar savu skaļo balsi vienmēr sasveicinās ar ciemiņiem un tikpat trokšņaini arī pārdzīvo, kad tie dodas prom.«Tā jau tas laiks arī paiet. No rīta dodos uz tirgu pēc pārtikas. Vispirms tiek sagādāts viss dzīvnieciņiem un tikai tad sev. Atbraucu mājās un dodos izstaidzināt suņus. Katram veltu savas trīsdesmit minūtes. Pēc tam dodos uz banku kārtot rēķinus. Palīdzu uzturēt kārtībā dēla finanses. Ja jau viņš nevēlas šo pienākumu uzņemties un uztic to man, kādēļ gan nepalīdzēt?» atklāj jubilārs. Andris ir lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «LATRAPS» biedrs, tādēļ ik pa laikam tiek mērots ceļš uz Eleju. Tur tiek sagādātas lauksaimniecības ķimikālijas Aināra saimniecībai. «Veselība vairs neļauj nodarboties ar fizisku darbu, taču kaut kas jādara ir. Ja sēdēšu pie televizora, tad palikšu akls,» uzskata baušķenieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viens no ģimenes pieciem «A»

Kategorijas