Sirmos gadus ieraksta kopējās mājas grāmatā

2012. gada 14. marts 00:00

Veco ļaužu mītnes daudzviet atrodas senās ēkās, it kā simboliski vienojot cilvēka un mītnes mūžu. Vienlaikus šādās celtnēs sarežģītāk nodrošināt ērtības, mūsdienīgas tehnoloģijas. Bauskas novada pansionāts «Derpele» un tā struktūrvienība Īslīcē ir pozitīvs piemērs, kā likt vēsturiskām mājām piedzīvot otru mūžu, kā gādāt par omulīgām vecumdienām. Īslīces pansionāta vadītājai Regīnai Markovinai šajā iestādē ir ilggadējs darba stāžs – jau 26 gadi. Par sevi viņa teic, ka «vispirms bija prakse un tai sekoja teorija». Īstais pārmaiņu laiksĪslīciete 55 gadu vecumā pabeidza augstskolu «Attīstība», iegūstot atbilstīgu izglītību ieņemamajam amatam. Regīna lepojas ar noturīgiem darbiniekiem un bilst, ka «varu paļauties uz savējiem». Piemēram, aprūpētāja Dzidra Gapijenko strādā jau 20 gadu, pavāre Zoja Točenova – 18 gadu.Jau pirms Otrā pasaules kara pansionāta tagadējā ēkā atradusies veco ļaužu mītne. Diezgan ilgs bijis periods, kad ēka izmantota citām vajadzībām, bet 1961. gadā tā atjaunota un sakārtota pensionāru dzīvei. Kavēdamās pagātnē, R. Markovina ar labu vārdu piemin tālaika kopsaimniecību vadītājus – Reinholdu Zaueru un Edgaru Paozolu. Pēc viņu iniciatīvas piešķirti līdzekļi, lai nodrošinātas vecumdienas būtu lauku ļaudīm, kuriem dažādu apstākļu dēļ jāpārceļas uz pansionātu. Pērn iestādei apritēja cienījama gadskārta – pusgadsimts. Loģisks ir bijis pārvērtību process, kas nepieciešams senas celtnes uzturēšanai.R. Markovina atzīst: «Man nav savas mājas, tādēļ saimnieciskās lietās neesmu tik zinoša. Vienmēr esmu paļāvusies uz sava pagasta speciālistiem.» Ēkai savulaik nomainīts jumts, iekārtota gāzes apkure, taču īsta saimnieka skata tomēr pietrūcis.Pēdējo divu gadu laikā, kopš iestāde ir pansionāta «Derpele» struktūrvienība, daudz kas mainījies. R. Markovina priecājas par piebūvi, kur vēl turpinās iekšdarbi. Vadītājai tagad mierīgs prāts, ka gāzes apkures katls ir drošībā. Līdz piebūves uzcelšanai tas atradās stiklotā verandā, kur aukstā laikā ar elektriskajiem sildītājiem bija jāuztur siltums, lai darbotos automātiskā sistēma. No Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Bauskas brigādes tika saņemts atzinums, ka siltumapgādes iekārta atrodas nepiemērotās telpās. Piebūvi līdz apkures sezonas noslēgumam nevarēja pievienot siltumapgādei, jo visā ēkā izveidotā apsilde ir bez noslēdzošiem krāniem pie radiatoriem, kas traucē veikt remontus. «Ved mani uz mājām!»Raksturojot pārvērtības, pansionāta vadītāja atklāj, ka ēdamtelpā atjaunināts inventārs – nomainīti galdi un krēsli. Ēkas gaitenī uzlabotas kāpnes. Aktuāla ir novecojušās ūdens atdzelžošanas iekārtas maiņa. Vecais modelis tehnoloģiski un dizainiski neiederas dušas telpā. R. Markovina tomēr pauž neizpratni, ka novada domes deputāti nav izvērtējuši šo situāciju, noraidot līdzekļu piešķiršanu jaunas iekārtas pirkšanai. Viņasprāt, ja reiz kaut kas sākts darīt, tad jāveic pamatīgi.Tie, kuri apmeklē pansionātu, redz, kā mainījusies apkārtne. Vecais malkas šķūnis nojaukts, jaunais uzbūvēts līdzās senajai sarkano ķieģeļu ēkai, kas prasmīgi glābta no sabrukšanas. Ierīkots automašīnu stāvlaukums. Kaut arī Bauskas novada domē ievēlētie tautas kalpi nav balsojuši par finansējumu autoceļa sakārtošanai, tas ir ļoti vajadzīgs. Siltajos mēnešos ēkas un teritoriju apņem putekļu mākoņi, ko saceļ lauksaimniecības tehnika un citas mašīnas, kas virzās gar pansionātu.R. Markovina apzinās, ka no pansionāta «Derpele» kopējā budžeta Īslīces struktūrvienības saimnieciskajai sakārtošanai pēdējā laikā tikusi prāvākā artava. Pēc piebūves iekārtošanas, siltuma un ūdens apgādes pilnveides ieguldījums samazināsies, taču ieguvums ir ļoti jūtams.«Beidzot varēsim, kā nākas, sagaidīt ciemiņus, kurus aicināsim jaunajā zālē. Svētku laikā pie mums ierodas vietējās skolas audzēkņi un bērni no rotaļu grupām, esam klausījušies studijas «Aprīļa pilieni» dalībnieku koncertus, tikušies ar reliģisko draudžu pārstāvjiem. Tas viss uzmundrina pansionāta iemītniekus, viņi jūtas spirgtāki,» tā R. Markovina.Īslīces struktūrvienībai tagad ir arī sava automašīna. Tas atvieglo medicīnas iestāžu apmeklējumu. Aizkustinoši esot brīži, kad sirdzējs jāved mājās no slimnīcas. Nereti pansionāta iemītnieks saka: «Ved mani uz mājām!» Šādi vārdi vislabāk pauž attieksmi pret iestādi un tās personālu.Darbīgumā notur možumuPansionātā «Derpele» pašlaik ir tik daudz iemītnieku kā nekad agrāk, bilst iestādes sociālā darbiniece Tija Lauciņa. Dzīves ritums šeit atvedis 53 cilvēkus. Sieviešu vidējais vecums ir 76, vīriešu – 69 gadi. Kopš Tija strādā iestādē, un tie ir 11 gadi, neviens nav sasniedzis gadsimtu ilgu mūžu. Pavisam nedaudz līdz tam pietrūcis kādai sievietei. Pašlaik dižākais mūžs ir Emīlijai Žemaitei, kurai novembrī apritēs 99 gadi.T. Lauciņa atklāj, ka viņai patīk darbs pansionātā, kaut arī tas prasa psiholoģisku izturību, spēju iejusties skarbās dzīves situācijās. Pārdomājot viņa secinājusi, ka aptuveni pusei iemītnieku ir bijuši sarežģījumi ģimeniskajās attiecībās, tādēļ vecumdienās nav cita ceļa kā tikai uz pansionātu. Izteiktāk parādās vēl kāda tendence. Bērni un mazbērni devušies darba gaitās uz ārzemēm, ierodas Latvijā pāris reižu gadā apciemot vecāko paaudzi. Kur tad lai paliek nevarīgie, kuri nespēj sevi aprūpēt, – saprotams, ka pansionātā.Analizējot kopainu, sociālā darbiniece pārliecinājusies, «ja cilvēks pansionātā atrod pielietojumu, viņš pārvēršas un velk līdzi arī citus uz darbību». Jaunākais piemērs ir vingrošana. Divas reizes nedēļā pansionāta iemītniekus ved uz daudzfunkcionālo centru «Ābele», kur ergoterapeite Marina Žurkevica vada nodarbības arī vecāka gadagājuma ļaudīm. Par šīm aktivitātēm nav jāmaksā, un vingrošana ir iepatikusies vairākiem senioriem.Tija neslēpj, ka viņa ir šerpa un skaļā balss šad tad izskan no pirmā līdz augšējam stāvam. Taču kārtībai ir jābūt. Ilgus gadus strādājot, viņa iepazinusi klientus, novērtē, kuriem iedarbīga būs balss pacelšana, kurus jāuzrunā mierīgi, kad jāklusē. Kopā dzīvojot, iemītnieki arī paši veido savu mikrovidi. Ja kāds tajā neiederas, ir iespēja mainīt istabiņu, taču tas notiek, ja cilvēks pauž šādu vēlēšanos. Tiek ņemtas vērā arī radinieku prasības.Nereti ir gadījumi, kad uz pansionātu atved gulošus cilvēkus, kuri ir atkal jāpieceļ uz kājām. Personālam darbojoties ar vienu cilvēku, aktīvāki kļūst arī citi. Izveidojas ģimene «Derpeles» mājīgajā istabiņā sešus gadus kopā dzīvo Antons Jonaitis un Janīna Poška, viņi jau pārkāpuši 70 gadu slieksni. Antons ir ļoti apmierināts un īsos vārdos teic: «Dzīvojam kā zelta kalnos.» Abiem ir saskanīgi raksturi un saprašanās. Janīna domā, ka drauga tuvums līdzējis ārstēt sirdskaiti. Viņa stāsta, cik jauki esot vasarā. Tad no pansionāta galvenās ēkas abi pārceļas uz dārza mājiņu, kas piemērota dzīvošanai siltajos mēnešos. Tur var gatavot ēst, atpūsties. Antons strādā dārzā un siltumnīcā. Abiem patīk būt dabas tuvumā, vērot kokus un puķes, klausīties putnu balsīs.Dzīvesdraugi labus vārdus veltī personālam, pieminot gan vadību, gan sanitāres. Īpaši par vecajiem ļaudīm gādā mediķes. Ģimenes ārstes palīdze Anita Hiršfelde katru dienu ierodas pansionātā, reizi nedēļā pieņem daktere Iveta Grigaļūne. A. Jonaitis saka paldies par mediķu atsaucību un ieteikumu gūžas kaula protezēšanai. Pusi izdevumu par to segusi valsts, otru pusi sagādājis dēls. Antonam ir divi dēli, abi dzīvo kaimiņzemē Lietuvā. Svētku reizēs viņi apciemo tēvu. Sirmgalvis uzskata, ka dzīve pansionātā ir labāka nekā vienam sēdēt mājās pie bērniem, kam ir savas darba gaitas.Antons un Janīna ir īsti katoļi, pie viņiem ierodas mācītājs, lai uzklausītu grēksūdzi un dotu svētību. Vecuma netīkamā skalaNereti pansionātā jāveic arī pāraudzināšana. Ivans Feščenko ir par daudz cienījis grādīgos dzērienus. Viņš ik pa laikam pārvietots no «Derpeles» uz Īslīci, tad uz Brunavu, tomēr nav labojies un par disciplīnas pārkāpumiem izslēgts no pansionāta. Tomēr brīvā dzīvē nav spējis iejusties, nācis uz «Derpeli», lūdzis, lai viņu ņem atpakaļ. T. Lauciņa cer, ka uzvedība būs noturīga ilgu laiku, viņš pats tagad meklē un atrod nodarbošanos. Ivans atzīst, ka arī veselība uzlabojusies. Tuvinieku, kas varētu palīdzēt, viņam nav. Meita dzīvo Baltkrievijā, un nekādas saistības neesot, bet par dzīvi un likteni varot grāmatu sarakstīt.Astoņus mēnešus pansionātā dzīvo codiete Marija Nasikailova. Darba mūžs ir bijis smags, acs trauma sagādā grūtības. Marijas dzimtas saknes rodamas Latgalē, un pašsaprotami, ka mierinājumu sniedz lūgšanas. Vēl laiks ir iedalīts iemīļotajiem seriāliem, kuru varoņiem viņa dzīvo līdzi. Pensionāre iemācījusies nūjot, un arī šī nodarbe īsina laiku.Vecums neizbēgami nāk ar savām likstām, un objektīva ir dažādu spēju samazināšanās, akcentē T. Lauciņa. Dažs domāšanā un saprašanā jau ir attālinājies no īstenības.Kāda sieviete, kura vēlējās palikt anonīma, stāstīja, ka viņa nav varējusi māti atstāt vienu, jo sirmgalves rīcība kļuvusi neparedzama. Lai cik smagi bijis, tomēr nācies meklēt vietu pansionātā. Radinieki pārliecinājušies, ka šeit ir zinoši darbinieki, kuri iemācījušies apieties ar lielu vecumu sasniegušiem un nevarīgiem cilvēkiem. Lai arī grūti samierināties, ka māmuļa nevar ikdienā būt pie savējiem, taču svarīgi, ka sirmgalve ir nevainojami aprūpēta.Plusi un mīnusiIecavniece Dzintra Lapiņa, ilggadēja sociālā darbiniece, sociālo zinātņu maģistre, var izstāstīt daudz dažādu gadījumu par vecu cilvēku izvēli būt vienam vai doties uz pansionātu. Viņas praksē spilgtākais piemērs ir kāda sieviete, kura neparko nevēlējās pamest ierasto vidi, kaut arī māja jau bija pussagruvusi. Kad sirmgalve kļuva pavisam nevarīga, viņu vajadzēja aizvest uz pansionātu. Izvēli un izšķiršanos noteic indivīda raksturs, apstākļi, kādos katrs dzīvo, saikne ar tuviniekiem.Vadot nodarbības sociālo aprūpētāju kursos, Dz. Lapiņa kopā ar klausītājiem vērtē plusus un mīnusus, kādi ir aprūpei mājās un institūcijās. Dzīvojot pansionātā, tiek zaudēta neatkarība un jāievēro noteiktais reglaments, jāiejūtas svešā vidē. No pensijas saņem tikai desmit procentu, taču ieguvums ir labāk organizēta medicīniskā palīdzība, nodrošināta sanitāro un higiēnas normu ievērošana, cilvēks atrodas sabiedrībā, viņu nenomāc vientulība.Dzīvojot mājās un saņemot speciālista aprūpi, priekšrocība ir ierastā vide, brīvība un aprūpētāja maksimāla uzmanība, iespēja rīkoties pēc paša gribas ar savu naudu. Taču pastāv vientulības problēma, nespēja sevi disciplinēt, ievērot kārtību, higiēnas prasības. Ekonomiskās krīzes laikā izteikta kļuvusi parādība, ka pensija jāatdod vai jāsadala jaunajai paaudzei, kas palikusi bez darba. FAKTIBauskas novada vispārējā tipa pansionātā «Derpele» kopumā atrodas 80 personu, lielākais skaits vecumā no 80 līdz 89 gadiem – 26, vecumā no 70 līdz 79 gadiem – 24, ilgdzīvotāji, personas vecākas par 90 gadiem, – piecas. Vienas personas uzturēšana izmaksā 308 latus mēnesī.Vecumnieku novadā domes veco ļaužu un invalīdu pansionātā «Atvasara» pašlaik ir 54 iemītnieki.Valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiālē «Iecava» ir 179 iemītnieki, 1. un 2. grupas invalīdi, kā arī cilvēki ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.Sociālās aprūpes iestāžu informācija.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sirmos gadus ieraksta kopējās mājas grāmatā

Kategorijas