Komentāri: karavīru piemiņai

2012. gada 16. marts 00:00

Vai strīdus par 16. martu, jūsuprāt, atrisinātu šī datuma un 9. maija svinību aizliegšana, visu karavīru piemiņas dienu Latvijā nosakot 11. novembrī?Nevar to liegt PAULIS VĪGANTS, ceraukstietis:Vairākus gadus kopā ar Ceraukstes «Daugavas Vanagiem» 16. martā esmu bijis pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Manuprāt, 16. marts ir tieši leģionāru atceres diena. Tā attiecas tikai uz leģionāriem, viņu ģimenēm, pēcnācējiem. Neviens nevar un nedrīkst liegt pieminēt notikušo. Pēc dievkalpojuma Doma baznīcā Rīgā mierīgā gājienā, nevienu neaizskarot, esam gājuši līdz Brīvības piemineklim. Ir bijušas reizes, kad piemineklis ir apjozts ar policijas ķēdi. Tāds bijis valdības rīkojums. Pēdējos gados gājiena dalībnieki ir tikuši apsaukāti par fašistiem, grūstīti, lamāti, pazemoti. Jākaunas tiem, kuri apzināti organizē šādas sadursmes. Mani vācu armijas gaisa spēku izpalīgos iesauca 1943. gada jūlijā. Biju tikai 16 gadu vecs, mācījos Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas otrajā kursā. Mūs nosūtīja uz Vāciju. Kara beigās Francijā mūs paņēma gūstā sabiedroto karaspēks, amerikāņi kara beigās mūs izdeva krieviem. Latvijā atgriezos 1945. gadā un varēju mācīties Smiltenes tehnikumā, tuvāk mājām.Mums nav, ko dalīt VOLDEMĀRS PĪLUPS, Otrā pasaules kara veterāns:Dienestā Sarkanajā armijā mani iesauca 1940. gada oktobrī. Vispirms nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem, pēc tam uz karaspēka daļu Kijevā. Kādā jūnija dienā spēlējot futbolu, manījām, ka debesīs riņķo vairāki bumbvedēji. Vadība lika doties atpakaļ uz kazarmām un paziņoja, ka Vācija sākusi karu ar Padomju Savienību.Vajadzētu atcerēties – karā nogalina frontes abās pusēs. Manai paaudzei ir nācies piedzīvot to, ko sauc par fronti tēva pagalmā, kad brālim nākas pagriezt stobru pret brāli. Manuprāt, pašlaik par to trūkst izpratnes, cilvēki ir apjukuši, tiek uzkurinātas negācijas, bet naids var vairot tikai naidu. Sarkanajā armijā karoju līdz kara pēdējai dienai, aizgāju līdz Berlīnei. Citiem mana vecuma puišiem iznāca karot vācu armijā, taču man nekad nav bijis naida pret viņiem. Gluži pretēji, vairāki bijušie leģionāri bija mūsu ģimenei tuvi draugi. Nav, ko dalīt, par ko strīdēties. Drīzāk derētu satikties un iedzert kādu šņabīti, pieminot tos, kuri jau aizsaulē. Ja kādam nepatīk, ka leģionāri piedzīvoto atceras 16. martā, tad jāaizliedz arī 9. maijs. Abi šie datumi nav svētki, tās var būt tikai piemiņas dienas.Jāskaidro vēsture ANDIS KUDORS, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors:Svētku svinēšana vai nu vieno, vai šķeļ sabiedrību. Ar pasākumu aizliegšanu sarežģīto situāciju tomēr pilnībā nevar atrisināt. Ne 16. marts, ne 9. maijs nav oficiāli svinamas dienas. Brīvā valstī nevar aizliegt sabiedrības daļai atzīmēt vienu vai otru dienu. Ierobežot vajadzētu nekārtību izraisīšanu, nacisma un padomju simbolikas reklamēšanu. Padomju simbolikas un Krievijas karoga izmantošana 9. maijā, sākot no 2005. gada, ir strauji pieaugusi.Risinājums jāmeklē izglītībā un mediju jomā. Izglītības ministrijai un pašvaldībām ir jānodrošina, ka gan latviešu, gan krievu skolās vēsture tiek pasniegta vienādi. Vēsture jāskaidro papildus, sevišķi mazākumtautību skolās, lai dažādo skatījumu plaisu mazinātu. Par 11. novembri un citām svarīgām vēsturiskām dienām ir jāskaidro vēl un vēl.Otra joma – plašsaziņas līdzekļi ir svarīgi socializācijas aģenti, kas būtiski ietekmē iedzīvotāju vērtējumu un uzskatus. Krievijas mediju plašā klātbūtne mūsu valstī ir jāierobežo, savukārt Latvijas plašsaziņas līdzekļu konkurētspēja ir jāpalielina. Tas nebūs nedemokrātiski, jo Krievijas varas kontrolētie TV kanāli izplata Latvijā tendenciozu informāciju un popularizē vērtības, kuras vairākums Latvijas iedzīvotāju par savām nav izvēlējušies.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: karavīru piemiņai

Kategorijas