Labāk labo moci, nevis dejo

2012. gada 30. marts 00:00

90 gadu jubileju svin Andrejs Punka.Šogad Bauskas novada dome jubilejās sākusi sveikt ne tikai tos, kam aprit simt gadu, bet arī tos, kas sasnieguši 90 un 95 gadus. Šonedēļ dzimšanas dienā domnieki apciemoja baušķenieku Andreju Punku. Spiežot jubilāram roku, Bauskas novada domes priekšsēdētājs Valdis Veips novēlēja veselību, paklausīgus bērnus un mazbērnus, kā arī pauda cerību, ka šī nav pēdējā tikšanās reize. V. Veips atzina, ka arī šoreiz bija pārsteigts, redzot tik spraunu vīru: «Knapi astoņdesmit gadus var iedot.»Pērn vēl stūrējaAndreja ģimene ir pārliecināta, ka garā mūža noslēpums ir meklējams gēnos. Andreja tēvs mūžībā aizgāja simt otrajā dzīves gadā. No piecu bērnu ģimenes, kurā jubilārs ir pirmdzimtais, vēl dzīvas divas māsas. Baušķenieka brālis un jaunākā māsa jau kādu laiku ir viņsaulē. Savulaik pašam bijušas problēmas ar veselību, taču ar tām viss izgājis līdzīgi kā ar bērnu slimībām. «Vienreiz izslimo, un pēc tam tās tevi liek mierā,» jokodamies nosaka jubilārs.Spieķīti, lai atvieglotu pārvietošanos, Andrejs neizmanto, bet brilles uzliek tikai tad, ja ir jālasa. Vēl pērn baušķenieks sēdās savā automobilī un brauca ciemos pie māsas uz dzimtajām tēva mājām «Punkas» Mežotnes pagasta Jumpravā. Tieši pie stūres ir aizvadīts teju viss darba mūžs, daudzus gadus jubilārs strādājis par autobusa šoferi autotransporta uzņēmumā «ATU-28». Tehnika ķīlēta arī brīvajā laikā. «Viņam nekad nav paticis dejot. Katru reizi, kā mamma gribēja iet uz balli, tā viņš nozuda garāžā un laboja mocīti,» stāsta meita Ilze. «Bet mocītim arī jābūt kārtībā, nākamajā dienā bija ar to jābrauc,» mēģina attaisnoties Andrejs. Pārmainās ainavaMaz sanācis darboties citās jomās. Vienu laiku jubilārs ir piedalījies mežizstrādes darbos Igaunijā, kā arī dažus gadus strādājis par elektriķi Krievijā: «Uz turieni tiku nosūtīts spaidu darbos. Vācu armijas pusē neesmu karojis, jo no iesaukuma izglāba dakteris, pierakstot man grupu, taču tik un tā nonācu izsūtījumā. Divus gadus dzīvoju aiz drātīm Podoļskas lēģerī, tad aizveda uz Maskavu. Tur strādāju būvēs. Ārzemnieku viesnīcā vilku iekšā vadus,» stāsta baušķenieks.Tur gūtā pieredze noderējusi, būvējot savu māju. 1970. gadā, kad tā pabeigta tur, kur tagad stiepjas Salātu iela, slējušies tikai divi daudzdzīvokļu nami, bet visapkārt pletušās pļavas. «Čigānu zirgu pļavas,» precizē Andrejs. Savukārt uz ielas tālāko galu, kur sākas Mazā salātu iela, baušķenieks, vēl būdams bērns, devās ar skolas somu plecos. Namā, kur darbojas karjeras centrs «Vīzija», reiz atradās Pilsmuižas skola. Ar lielu interesi jubilāra stāstos par jaunību allaž ieklausās viņa bērni un mazbērni, kuriem tā laika vietvārdi ir sveši. Ar Andreju zem viena jumta kopā dzīvo mazmeita Linda ar bērniem.Tuviniekus jubilārs gandrīz augu gadu priecē ar siltumnīcā izaudzētiem gurķiem un tomātiem. Mājai turpat blakus ir tirgus, taču pašu izaudzēto ražu mājinieki tur zelta vērtībā. Siltumnīcā baušķenieks var pavadīt gandrīz visu dienu un labprāt darbotos ar stādiņiem arī nedēļas nogalē, kad mājā būs teju 30 viesu, taču nekas cits neatliks, kā būt namatēvam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labāk labo moci, nevis dejo

Kategorijas