Komentāri: izlaidums un dāvināšanas tradīcijas

2012. gada 25. maijs 00:00

Ideja un emocijas Iveta Cera, Iecavas vidusskolas skolotāja:Dāvanas vērtība nav lielumā vai naudas summā, ko izdod, bet idejā, izjūtās, ko tajā ieliek. Man ir svarīgi, lai to gādā paši skolēni. Viena izlaiduma klase man uzdāvināja portretu, ko paši bija zīmējuši. Cita no detaļām salika un nokrāsoja velosipēdu, kad manējais bija pazudis. Pārsteidza vakarskolas absolventi – zinot, ka man ļoti garšo kola, pasniedza piknika grozu ar cepuri, kurai var pielikt kolas pudeli ar salmiņu.Kad skatos uz šīm dāvanām, atceros katru klasi, jo viņi šajā dāvanā ir ielikuši savu dvēseli. Arī ziedus vajadzētu nevis pirkt audzinātājai, bet lasīt bērniem pašiem pļavā. Tādos pušķos ir sirds siltums.Man patīk neordināras dāvanas ar «odziņu», piemēram, pašu apdarināta skolotājas mīļākā konfekte, parastais zīmulis ar uzrakstu «krutākā skolotāja». Tādas dāvanas patīk dāvināt pašiem bērniem. Klasē parasti dāvinām cits citam paštaisītu «konfekšu puķi», māmiņas šogad saņēma katra bērna paša veidotu taureni ar mīļiem vārdiem.Jebkurš bērna zīmējums, kuru ierāmē un pieliek pie sienas, patiesībā ir mākslas darbs. Tiesa gan, ja vecākiem rocība atļauj un viņi var pārsteigt audzinātāju ar lietu, ko viņa pati mūžā nenopirks, tas ir skaisti, tomēr ļoti dārgas dāvanas pasniegšana nopietni jāapsver. Jājūt robežas Valts Kalniņš, «Providus» pētnieks:No likuma viedokļa tas nav regulēts jautājums, jo skolotāji nav valsts amatpersonas. No vienas puses, tā ir Latvijā sena tradīcija. Dāvanas jēga ir pateikties skolotājam par ieguldīto darbu.Tad, kad parādās piespiedu vai norādījuma aspekts no skolas, dāvināšana zaudē savu leģitimitāti un jēgu kā pateicība. Skolotāju mazās algas nav arguments prasīt vai pasniegt dāvanas, jo uz tāda pamata varētu arī kukuļošanu attaisnot. No skolotāju puses dāvanu prasīšana vai likšana saprast, kādām tām jābūt, šo visumā labo tradīciju padara nepatīkamu un nepareizu.Tradīcijā nav nekā nosodāma tikmēr, kamēr tur nav piespiešanas momenta vai uz tās pamata kādam skolēnam netiek nodrošināta nepamatoti labāka apiešanās. Piespiedu rakstura pateicībai ir kaut kāds izspiešanas elements, pat ja spiediens nav no skolas vai skolotājiem, bet sociāla rakstura no citiem vecākiem. Arī labdabīgos gadījumos tas ir sensitīvi, proti, ja visa klase vai vecāki grib vienoties par konkrētu dāvanu, bet kāds nevar vai negrib maksāt, uz viņu var šķībi skatīties. Man šķiet, vairākumam cilvēku tomēr ir izjūta, kas ir un kas nav pieņemamās robežas dāvanas lielumam vai vērtībai. Visi piedalās DAIGA ŅIKIFOROVA, Vecumnieku vidusskolas padomes priekšsēdētāja:Labprāt izlaidumā īpaši pateicamies klases audzinātājam un skolai. Vecumnieku vidusskolas un Mūzikas un mākslas skolas pedagogi ir sava darba entuziasti. Bieži vien viņi strādā pēc noteiktā darba laika, piemēram, veido projektus, palīdz audzēkņiem uzlabot zināšanas vai rūpējas par skolēnu pašsajūtu. Līdzīgi kā citviet Latvijā, arī mūsu bērnu vecāki strādā ārzemēs, ģimenēs ir dažādas problēmas. Tādēļ nevaram pat iedomāties pārtraukt tradīciju. Tas ir mūsu mazais paldies par lielo ieguldījumu. Kopš šī mācību gada esmu skolas padomes vadītāja, šis temats sapulcēs un privātās sarunās nav cilāts. Acīmredzot nav vajadzības.Ierasti vecāku sapulcē izrunājam un nolemjam, cik lielu summu varam atļauties. Tas notiek demokrātiski, var atteikties. Ģimenēs materiālā situācija ir dažāda... Izšķiramies par ikvienam pieņemamu summu, un līdz šim piedalījušies visi.Absolventi lemj, ko pasniegs klases audzinātājam, bet vecāki, konsultējoties ar bērniem un kādu skolas darbinieku, izvēlas dāvanu mācību iestādei. Ierasti tā ir noderīga lieta, piemēram, kopētājs. Beigās ieguvēji ir arī bērni. Par abām veltēm iekļaujamies 15 latos. Manā ģimenē skolojas trīs bērni, bijis viens 9. klases un mūzikas skolas izlaidums. Šogad divi manējie beigs mākslas skolu. Nekas traks. Skolu vadība un pedagogi parasti lūdz «neaizrauties».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: izlaidums un dāvināšanas tradīcijas

Kategorijas