Kad sapnis kļūst par ikdienu

2012. gada 1. jūnijs 00:00

45 gadu jubileju svin valliete Tatjana Kļaviņa.Daļa Valles vidusskolas bērnu ceturtdien ēda pēdējās pusdienas šajā mācību gadā, taču darbs virtuvē pavārei Tatjanai Kļaviņai turpinās līdz 18. jūnijam, jo vēl pusdienos eksāmenu licēji un skolas darbinieki. «Līdz jūlijam varēsim atpūsties, tad atkal būs jāēdina sporta nometnes dalībnieki,» stāsta jubilāre. Neprot mizot kartupeļusTatjana ir viena no trim pavārēm, kas ir skolas ēdnīcas vienīgās darbinieces. Darbs sākas pulksten astoņos un beidzas četros. Uz trijotnes pleciem gulstas ne tikai ēdienu gatavošana, bet arī galdu klāšana un trauku mazgāšana. Ikdienā ēdamzāli apmeklē līdz pat simt pusdienotāju.Pirmo līdz ceturto klašu audzēkņi ēd bez maksas. Gan mazie, gan lielie skolēni, kā arī darbinieki ietur maltīti vienlaikus, jo šajā skolā atsevišķs laiks pusdienām nav iedalīts. Ēdienkarti pavāres saplāno divas nedēļas uz priekšu. Pusdienotāji var izvēlēties vai nu ēst zupu, kas maksā 40 santīmu, vai otro ēdienu par 60 santīmiem, saldo par 30 santīmiem un sulu, kas maksā desmit santīmu. Katrai lietai ir savs talons. Tos ēdāji no rīta nodod lietvedei, lai varētu aprēķināt, ko un cik daudz taisīt. «Viss tiek izrēķināts līdz gramam,» atklāj valliete. Viņa novērojusi, ka vecāko klašu bērni parasti apēd visu, ar mazajiem ir, kā ir, it īpaši pirmajā klasē, kad dažs labs ēdienam nemaz nepieskaras: «Ilgi pēta, kas tas tāds ir.» Pavāre uzskata, ka gāzēto dzērienu, kečupa, majonēzes un citu neveselīgo produktu izņemšana no skolas virtuves bērnus neattur no to lietošanas. Ja tos nevar dabūt šeit, tad mājās un citur viņi turpina ēst neveselīgi, ja ir tāda vēlme.Skolēnus virtuves darbos jau labu laiku nedrīkst iesaistīt. To aizliedz Pārtikas un veterinārais dienests. Pavāre uzskata, ka tas nav īsti korekti, jo šādā veidā bērni palaiž garām iespēju iemācīties kaut ko jaunu un ikdienā noderīgu. Viens otrs vairs neprot kartupeļus nomizot.Novembrī būs omīteValliete atklāj, ka bērnībā, kā jau daudzas meitenes, sapņojusi par pavāra profesiju. Bija, protams, arī otrs variants – frizieres darbs, taču šī ideja ar laiku nostumta malā.Taču tagad, kad pirmais scenārijs piepildījies, sapņu profesija vairs nemaz nešķiet tik interesanta. Šī Tatjanai ir pirmā īstā darbavieta, kas kļuvusi par ikdienu septiņu gadu garumā. Pirms tam visa uzmanība veltīta piecu bērnu audzināšanai. Taču pēc vīra, vienīgā ģimenes apgādnieka, aiziešanas viņsaulē citas izejas nav bijis, kā atrast darbu. Jubilāre pati ir Valles vidusskolas absolvente. Viņa atceras, ka, skolas gaitas sākot, grūtības bijušas ar latviešu valodu, jo līdz triju gadu vecumam dzīvojusi Krievijā. Šogad 9. klasi absolvēs jaunākais bērns, ģimenes vienīgais dēls. Iecerēts, ka izlaiduma svinības tiks apvienotas ar Tatjanas dzimšanas dienu. Nākamgad 12. klases izlaidums būs jaunākajai meitai. «Esmu jau pieradusi pie tā, ka katru gadu pa izlaidumam. Tāpat bija arī ar vecākajām meitām,» stāsta valliete. Paredzams, ka ap novembri viņa kļūs par vecmāmiņu vecākās meitas bērnam. Mājās gatavo bērniBrīvajā laikā Tatjanai patīk adīt, it īpaši zeķes. Tas parasti tiek darīts, skatoties televizoru. «Ļoti patīk seriāls «UgunsGrēks». Neesmu palaidusi garām nevienu sēriju,» atklāj jubilāre. Pēdējā laikā ieinteresējis arī šovs «Vecpuisis».Valliete neslēpj, ka mājās īpaši neaizraujas ar ēdiena gatavošanu. Darbdienās par vakariņām rūpējas bērni. Viņi mammu sagaida ar vistas zupu vai gaļas mērci ar kartupeļiem. Jubilārei pašai patīkot gatavot kartupeļu pankūkas: «Tas ir mans mīļākais ēdiens.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kad sapnis kļūst par ikdienu

Kategorijas