Stingri ieaudzis Bauskā

2012. gada 18. jūlijs 00:00

Uģis Zeltiņš – romantiķis jaunībā, kad aizrāvies ar Omara Haijama dzeju, tagad vairāk praktiķis.Silts jūlija vakars. Mūsas krastā pie ugunskura sēž pulciņš jaunu cilvēku. Skan lēni smeldzīga melodija «..kā lai šonakt vienaldzīgi klusē...». Tai seko nākamā, no Larisas Mondrusas, no «Čikāgas piecīšu» repertuāra. Vienam no jauniešiem rokās ģitāra. Tas ir Uģis, kurš ar draugiem, sievu Agitu atnākuši baudīt vasaru, jaunību, dzīvi upes krastā.Tā apmēram tas varēja būt kādā no jūlija vakariem pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Muzikants Uģis ir pašlaik labi zināmais Bauskas slimnīcas vadītājs, arī novada domes deputāts Uģis Zeltiņš. Sarunai par darbu un dzīvi dakteris Zeltiņš piekrita bez lielas tielēšanās. Kad ierados kabinetā, apjautu, ka viņš tai nopietni gatavojies. Par to liecināja apkopotās skaitļu virtenes par slimnīcā ieguldītajiem līdzekļiem, paveikto, iecerēto. Šogad aprit desmit gadu, kopš Uģis Zeltiņš vada pašvaldības kapitālsabiedrību «Bauskas slimnīca», tādēļ arī sarunu sākām par darbu.Kāds bija sākums slimnīcas vadītāja amatā?– Kad uzņēmos vadītāja pienākumus, slimnīca grima parādu jūrā. Atceros, sociālais parāds vien bija vairāk nekā 100 000 latu, 25 000 latu bija pacientu nesamaksātā nauda par ārstēšanu. Komunālie maksājumi dažās pozīcijās nebija veikti pat gadu. Slimnīcai bija divi ceļi – ātri bankrotēt vai meklēt izdzīvošanas iespējas. Izvēlējos otro variantu, īsā laikā komplektēju savu komandu, kuras pirmais uzdevums bija meklēt naudas «pazušanas ceļus». Viens no tiem izrādījās mediķu nezināšana. Nepareizi noformējot dokumentus, slimnīca no valsts nesaņēma milzu summas, kas tai pienācās par ārstu veiktajiem darbiem. Tā nebija apzināta kaitniecība, drīzāk pavirša attieksme pret darbu. Gada laikā no parādiem tikām vaļā. Kāpēc tev tas bija jādara? Varēji mierīgi novest šīs «mokas» līdz galam, un – nav slimnīcas, nav problēmu. – Es tā nevarēju. Ar Bauskas slimnīcu esmu saaudzis. Ārsta praksē te biju 1976. gadā, 1978. gadā te sāku strādāt. Tā ir mana vienīgā darbavieta kā ārstam jau 34 gadus. Te, lūk, arī atbilde uz jautājumu! Darba gadi slimnīcas vadītāja postenī nav bijuši viegli. Slavēts un cildināts esi maz.– Nenoliegšu, darbs ir bijis ļoti grūts. Pierādīt pašvaldībai, ka iestādei nauda vajadzīga attīstībai, mūsdienīgām iekārtām, nenācās viegli. Skaitļi rāda, ka desmit gados attīstībā ieguldīti vairāk nekā trīs miljoni latu. Divi miljoni ir pašas slimnīcas sakrātais. Esam ieguldījuši valsts investīcijas, nauda iegūta no Eiropas Savienības fondiem, tā ka runāt par nemitīgu pašvaldības naudas izmantošanu nebūtu korekti. Nevaru piekrist apgalvojumam, ka varēja tik daudz netērēties. Ikviens, kurš atceras, kāda bija poliklīnikas ēka pirms gadiem un kāda tā ir tagad, var vērtēt līdzekļu izlietojuma lietderību. Esam remontējuši ne tikai ēkas, bet iegādājušies arī modernu aparatūru. Kas ir grūtākais slimnīcas vadītāja amatā – noturēt kārtībā visas finanšu lietas vai gādāt par labu mediķu komandu? – Tie, kas šajos gados palikuši te strādāt, ir lojāli slimnīcai, viņi ir motivēti strādāt. To nosaka ne tikai administrācijas attieksme, bet arī atalgojums, darba vide. Pēdējais faktors ir ļoti būtisks. Ne velti pie mums strādā ārsti no Olaines, Rīgas, Jelgavas, Ogres. Te viņiem ir ērtas telpas, moderna aparatūra, laba attieksme. Trīs gadus esi novada domes deputāts. Vai izdodas lobēt arī slimnīcas intereses?– Lai kaut ko dabūtu slimnīcai, vismaz deviņiem deputātiem ir jāizprot slimnīcas darba specifika, jāpārzina tās intereses. No novada naudas šogad plānots ieguldīt 75 tūkstošus latu jauna, digitāla rentgena aparāta iegādei. Pēc gada pašvaldību vēlēšanas. Startēsi tajās?– Domāju, ka jā. Ir jāskaidro situācija, jāturpina slimnīcas attīstība. Veselības aprūpes sistēmā joprojām daudz nesakārtotu lietu. Esot deputāta statusā, noturēt slimnīcu, šķiet, izdosies. Jāsaka gan, ka slimnīcas vadītāja amats nav uz mūžu. Nākamā gada janvārī pašvaldība manu darbu atkal izvērtēs un lems. Ar tādu kurzemnieka krampi amatā ceri noturēties?– Kurzemnieks esmu nosacīti. Dzimis esmu Saldū, četru gadu vecumā ģimene pārcēlās uz Skrīveriem. Māte man bija skolotāja, tēvs darbnīcu vadītājs. Daugavas ūdeņu tuvumā esmu dzīvojis un veidojis sevi kā personību. 1972. ga-dā beidzu Skrīveru vidusskolu, iestājos Tartu universitātē, lai mācītos par sporta ārstu, bet tas bija pārāk tālu no mājām, pārnācu studēt uz Rīgu. Pēc sadales nonācu Bauskā strādāt, te arī par sievu noskatīju medmāsu Agitu. Te piedzimuši mani divi bērni – dēls un meita. Ir vēl meita no pirmās laulības. Tagad esmu bagāts vectētiņš, man ir seši mazdēli. Bērni nav izvēlējušies amatus medicīnas jomā. Viņi bērnībā redzēja, cik smags un nepateicīgs ir šis darbs. Viena meita pašlaik dzīvo un strādā Anglijā. Ticu, ka viņa atgriezīsies. Tagad nedaudz par taviem vaļaspriekiem, kas daudziem, iespējams, nemaz nav zināmi. – No ceturtās klases spēlēju trompeti. Mācījos mūzikas skolā Stučkā (tagadējā Aizkrauklē – V. A.), bet to nepabeidzu. Astoņus gadus nospēlēju trompeti, tad nāca ģitārista vecums. Institūtā spēlēju grupā, atceros 1973. gadā Rīgas zonas skatē mūsu kursa blice dabūja trešo vietu. «Menuets» toreiz ieguva pirmo vietu, tad kaut kas otro un mēs trešo. Spēlēju ģitāru, dziedāju, ballēs. Tagad dažreiz draugu lokā, pirms vairākiem gadiem pašvaldības pasākumos esmu uzdziedājis. Šad tad nopērku labu mūzikas ierakstu. Man ir laba kantrimūzikas kolekcija. Tālākā ceļā ar mašīnu braucot, to paklausos. Man vēl labi padevās zīmēšana, skicēju karikatūras. Tagad gan tam neatliek laika, bet studiju gados lekciju laikā daudz tika sazīmēts. Savulaik Bauskas tautas lietišķās mākslas studijā, kad to vadīja Solveiga Ikerte, darbojos. Izstādēs piedalījos ar saviem kokgriezumiem. Tu dzīvo privātmājā Bauskā, tev ir dārzs, un, cik man zināms, tajā tu esi liels noteicējs.– Man patīk darboties dārzā. Es esmu dārzā dizainers, bet strādājam kopā ar sievu. Mans dārza veidošanas princips ir nevis lai citiem patiktu, bet lai es pats tajā justos forši. Tajā jābūt daudz zaļumiem, skujeņiem, ziediem. Vēl man ir desmit bišu saimes, kas atrodas Skaistkalnē. Man patīk arī ap bitēm darboties. Medu – to paši izlietojam, dāvinām draugiem. Lielākais hobijs man laikam tomēr ir medības. 32 gadus esmu mednieks. Mediķis būdams, ej mežā stirniņas slepkavot? – Tas nav tā. Medības ir relaksācija. Kad tu sēdi kaut kur tornī, vēro apkārt notiekošo, tad visbiežāk rodas idejas, ko vajag vēl slimnīcā izdarīt. To uzreiz ierakstu telefona atgādinātājā. Man ir liela, laba medību trofeju kolekcija. Pagājušogad par Kurzemes pusē nomedītā brieža ragiem dabūju sudraba medaļu. Ar makšķerēšanu vairāk nodarbojos, kad Skrīveros dzīvoju. Tad no Daugavas zivis vilku. Tagad tās ir kļuvušas tik gudras, makšķerēšana man tā vairs nepadodas. Ģimene, māja, seši mazdēli, darbs – viss it kā ir. Taču ir vēl kādi sapņi, ko vēlētos piepildīt?– Gribētu, lai sakārtotāka, skaistāka būtu visa Bauska. Saprotu, ka naudas visam nepietiek, bet nedrīkst estētisko vidi atstāt pēdējā vietā. Bauskā, man šķiet, šajā jomā tiek darīts ļoti maz. Pilsētā vairāk vajag stādīt kokus, bet tos tikai izcērt. Gribētu Bausku zaļāku, ziedošāku. Atzīšos, iedzīvošanās te nebija viegla. No Vidzemes pakalniem braukt uz Bausku bija šausmīgi – viss viens līdzenums. Tad mani glāba kraujas pilskalnā, upes, kas kaut nedaudz atgādināja manu Vid-zemi. Tagad manas saknes te ir stingri ieaugušas. No 58 dzīves gadiem 34 nodzīvoti Bauskā. Vidzeme – tās man ir bērnības atmiņas. Nav noslēpums, ka pēdējā laikā daudz nācies slimot. Kā, mediķis būdams, sadzīvo ar savu kaiti?– Ārsti slimo tāpat kā visi citi cilvēki, tas nevienam nav noslēpums. Intensīvi ārstējos ar medikamentiem, kā arī ar pārliecību. Man ir tik daudz, ko darīt, nav laika domāt par slimošanu. Darbs mani notur tonusā. Persiešu zinātnieks Avicenna pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, nonākot pie slimnieka gultas, ir teicis: «Mēs te esam trīs – es, ārsts, slimība un tu. Kura pusē tu nostāsies, tā uzvarēs.» Ja nebūs ticības, tad nekādi ārsti tev nepalīdzēs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Stingri ieaudzis Bauskā

Kategorijas