Jāņa meita, māsa, sieva un māte

2012. gada 20. jūlijs 00:00

90 gadu jubileju svin Elizabete Salučka.Iecavas novada Dartijas ciema iedzīvotāja Elizabete Salučka, kura kopā ar radiem pirmdien nosvinēja skaistu dzimšanas dienu, atklāj, ka viņai nekā netrūkst. Kaimiņos dzīvo viena mazmeita ar ģimeni, nedaudz tālāk arī otra. Abas dikti mīļas, omīti regulāri apčubinot. Kad var, ciemos atbrauc meita un dēls. Daudz palīdzējis arī Dievs. Dzīvē piedzīvots ne mazums brīnumu. Taču, cik vien var, jubilāre cenšoties darīt pati – rūpējas par savu puķu dobīti, pērn vēl meitai uz dzimšanas dienu uzadījusi zeķītes. Jāņi allaž turēti godāElizabete ir dzimusi un augusi pierobežā Mūsas upes Lietuvas krastā, pretī Zluktenes muižai Brunavas pagastā. No bērnības jubilārei spilgti atmiņā palicis tas, ka lietuviešu bērni peldējuši pāri upei uz Latviju, bet latvieši uz Lietuvu. Īpaša izklaide bijusi ziemā, kad aizsalušajā Mūsā iedzīts robežstabiņš, apkārtnes bērni tajā iesējuši ragavas un griezušies apkārt kā karuselī. Ik pa laikam ieradušies robežsargi un blēņdarus izdzenājuši. Cik vien Elizabete atminas, tad viņas mājās par godu tēvam allaž svinēti Jāņi. Ar laiku svinētāju pulkam piebiedrojās arī jubilāres vīrs, deviņus gadus vecākais Jānis.Nevēloties karot ne vācu, ne krievu pusē, Elizabetes dzīvesbiedrs izlēmis slēpties. Šādus cilvēkus toreiz parasti sodīja. Pabrīdināti par masu deportācijām, abi ar sievu naktī pirms izvešanas devās bēgļu gaitās uz Vidzemi, kur nodzīvoja desmit gadu.Bēg uz VidzemiSākotnēji bēgļu gaitās ģimene apmetusies Siguldā, taču ilgākais laika posms nodzīvots Ērgļu pusē. Vīrs atradis kalēja darbu vietējā mašīnu un traktoru stacijā. «Tēvam bija zelta rokas. Tādu kā viņš nebija daudz, tādēļ uz pleciem gūlās daudz darba. Bez pārtraukuma varēja strādāt caurām dienām un naktīm. Bieži uz darbu nesām ēdienu,» atceras meita Rimanta. Tomēr ar laiku, attīstoties tehnoloģijām, profesija kļuvusi mazāk pieprasīta, tad strādāts par virpotāju. Savukārt Elizabetes darba spējas bijušas ierobežotas. Pēc tam, kad viņa stipri izlijusi, ganot lopiņus, parādījusies astma. Taču tādēļ jau jubilāre nesēdēja rokas klēpī salikusi, kāds darbiņš jau vienmēr tika atrasts, kā arī mājās, kur auga abi bērni – Rimanta un Jānis – allaž bija, ko darīt.Ar laiku ģimene atgriezās tuvāk dzimtajai pusei. Kādu laiku dzīvots gan Ceraukstē, gan Ozolainē, un visbeidzot par pastāvīgu dzīvesvietu kļuva Iecava. Jubilāre sākusi strādāt sovhozā «Rosme», kas vēlāk apvienots ar Dartiju. Vismaz reizi gadā viņai vajadzēja apmeklēt sanatoriju. Tas daļai kolēģu ne pārāk labi patika, nereti izskanēja pa kādam pārmetumam. Taču kādā reizē priekšnieks viņus nomierinājis, teikdams: «Šodien esam veseli, bet rīt varam būt slimi. Kad Elizabete strādā, tad viņa nav aizvietojama.»Dievs palīdzTicība vienmēr ir ieņēmusi lielu lomu iecavnieces dzīvē. Elizabete ir pārliecināta, ka astma pazudusi pēc tam, kad viņa vairākas reizes apmeklējusi Aglonu. Reiz viņas mājā iemetušās liesmas, taču tās nopostījušas salīdzinoši mazu daļu ēkas. Saimniece stāsta, ka uguns apstājusies pie sienas, kuras tuvumā novietota dievmaizīte.Kopš negadījuma radi ir atjaunojuši mājas pagalmā esošo aku. Jubilāre ir pateicīga mazmeitu ģimenēm, kas palīdz uzturēt sētu un māju kārtībā. «Uz dzimšanas dienu māja bija tik tīra, ka nevienu puteklīti nevarēja atrast,» priecājas Elizabete. Viņa var lepoties ar plašu pēcnācēju saimi – diviem bērniem, pieciem mazbērniem, trīspadsmit mazmazbērniem un pieciem mazmazmazbērniem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jāņa meita, māsa, sieva un māte

Kategorijas