Mājā tikai sievietes

2012. gada 27. jūlijs 00:00

Bauskas Stacijas ielas astoņu dzīvokļu ēka, kam ir sestais numurs, aiz dižu lazdu dzīvžoga nav īsti pamanāma. Tikai vietējie zina, ka cauri pagalmam ved taka uz Bauskas–Elejas šoseju. Ejot pa to, var ieraudzīt, cik rūpīgi īrnieki ir iekopuši apkārtni. Svešinieki nezina, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadiem.Risina tehniskas problēmasStacijas ielas mājā pastāvīgi dzīvo tikai sievietes. Viņas ir deviņas: maza meitenīte, trīs jaunas, bet pārējās – pensijas gados. Vecākās sievietes ir atraitnes. Mājas pārvaldniece kopš 1999. gada ir Zenta Maziļevska. Viņai ir 74 gadi. Visas finanšu un saimnieciskās lietas ir Zentas pārziņā. Arī specifiski jautājumi, ko parasti risina vīrieši, piemēram, ūdenspiegādes bieži traucējumi, kanalizācijas bojājumi. Pārvaldniece ar to tiek galā, jo viņai piemīt īpašs talants saprasties ar citiem cilvēkiem, laipni un korekti lūgt palīdzību, iestājoties par visu īrnieku interesēm, un sirsnīgi pateikties par katru labu darbu, padomu un vārdu. Zenta ir pensionēta grāmatvede.Dzīvojamā māja pieder Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai (VNĪA). Tās apsaimniekošanai sievietes ir nodibinājušas biedrību. Ēku saviem darbiniekiem pagājušā gadsimta 60. gados uzbūvēja jau sen likvidētais Bauskas labības pieņemšanas uzņēmums. Sākoties privatizācijai, visi to viļāja kā karstu kartupeli, atsakoties pārņemt savā īpašumā. Pēc ieilguša bezsaimnieka perioda par namu ieinteresējās VNĪA. Uzliek jaunu jumtuGadu no gada, pacietīgi krājot naudiņu, mājai ir uzlikts jauns jumts. Kā tas bija iespējams, vaicāju Zentai, jo viņa pati stāstīja, ka apsaimniekošanas izdevumi, kas katram īrniekam jāmaksā, ir pieci lati mēnesī. Pārvaldniece smaida: «Mēs darījām tā: kamēr likām latu pie lata, es noskaidroju, kādas varētu būt mūsu «projekta» kopējās izmaksas. Mūsdienu leksikā runājot, veicu cenu aptauju. Tad sapratām, ka trūkstošo summu vēl nez cik ilgi krāsim. Tikmēr vecais šīferis būs sabrucis un visi dzīvokļi applūduši. Naudu aizņēmos no privātpersonas, bet visas kopā parādu lēnītēm atdevām. Par apsaimniekošanas līdzekļiem mājā salabojām arī ūdensvadu. Lielākiem darbiem mums nepietiek jaudas. Pats svarīgākais ir nodrošināt cilvēcīgus sadzīves apstākļus. Apkārtnes uzturēšana kārtībā ir pašsaprotama lieta. Katra strādā, cik var. Mūsu lielākais balsts ir īrnieces Brigitas Orlovas meita Diāna. Viņa ir Jelgavas pilsētas pašvaldības Kārtības policijas darbiniece, bet katrā brīvdienā ir klāt un rosās pagalmā no rīta līdz vakaram. Mums, senioriem, spēka kļūst arvien mazāk, lai arī kā gribētu strādāt tikpat veikli. Mēs visu darām pamazītēm, toties neatlaidīgi.» Katrai savs zaļais stūrītis Silvija Irbe ir vienīgā mājas pastāvīgā iedzīvotāja, kurai ir algots darbs. «Viņa ir tikpat izdarīga kā Diāna. Silvijai padodas viss, kam viņa ķeras klāt. Mēs ļoti priecājāmies, ka uzņēmumā, kur Silvija strādā, viņu atzina par labāko darbinieci. Silvija un draudzene Signija pie mājas ir ierīkojušas labi iekoptu sakņu dārziņu,» teic Zenta Maziļevska.Katra īrniece savu «zaļo stūrīti» veido pati. Protams, konsultējoties ar pārējām kaimiņienēm, apspriežoties, kā būtu labāk. Darba dalīšana nepastāv, bet tiek ievērots princips: kam ir veselība un vēlēšanās, tas dara. Piemājas zālienu koplietošanas zonā pļauj Diāna, bet tālākos stūrus – sievas ar izkaptīm. Savs ziedu stūrītis fasādes pusē ir Brigitai un Diānai, skaistas puķu dobes ābeļdārzā ir iekārtojusi Nadežda Rogoļeva, bet Zenta gādā, lai ziedi augtu malkas šķūnīšu priekšā. Čaklajām pagalma kopējām ir pievienojusies Gaļina Kuzmiča. Brālīgi sadala ābelesSavulaik pie mājas, kad iedzīvotāju bija trīstik daudz, katrai ģimenei bija mazdārziņš. Pirms dažiem gadiem zemes īpašnieks tos aizliedza apstrādāt, tādēļ visai lielu platību ir pārņēmušas nezāles. Aplamo loģiku Zenta un kaimiņienes nesaprot. Par laimi, ābeļdārzs, ko pirms 40 gadiem iestādīja mājas toreizējie iedzīvotāji, ir saglabāts un ik pēc diviem rudeņiem dod bagātīgu ražu. Zenta Stacijas ielas mājā dzīvo kopš 1972. gada, kad viņai – toreizējai Bauskas labības pieņemšanas kombināta galvenajai grāmatvedei – piešķīra dzīvokli. Viņa atceras: «Mēs paši dēstījām ābeles, izvēlējāmies dažādas šķirnes. Pēc mājas apsaimniekošanas biedrības izveides nolēmām ābeles draudzīgi sadalīt katram dzīvoklim, atstājot dažus kokus arī kopīgai lietošanai. Kamēr Bauskā bija pārstrādes uzņēmums, ābolus novācām un nodevām. Vienā labas ražas rudenī no savām ābelēm salasīju tik daudz augļu, ka varēju nopirkt jaunu dīvānu. Tagad ābolus nav, kur likt. Gatavojam krājumus ziemai, bet cik tad daudz vienam vai diviem cilvēkiem vajag? Parasti apstaigāju apkaimes mājas un aicinu cilvēkus, īpaši ģimenes, kam ir knapa iztikšana, nākt un lasīt, likt pagrabos, žāvēt. Daži kaimiņi atnāk, bet īstā mērķauditorija aicinājumus neņem vērā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mājā tikai sievietes

Kategorijas