Mūžīgā cīņā ar tehnisko izpildījumu

2012. gada 27. jūlijs 00:00

Dažādu valstu reportieriem savulaik nebija viegli izrunāt Pekinas olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvēja – šķēpmetēja Aināra Kovala – vārdu. Ir pagājuši četri gadi. Pavisam drīz, 8. augustā, mūsu novadnieks no Vecumniekiem startēs Londonas olimpiskajās spēlēs. «Bauskas Dzīve» intervēja olimpieti Aināru Kovalu pirms došanās uz Londonu.Vai izjūtas pirms Londonas olimpiskajām spēlēm ir tādas pašas kā pirms starta Pekinā?– Sajūtas ir līdzīgas. Pirms Pekinas sirds bija mazliet mierīgāka, jo normatīvu sasniedzu jau iepriekšējā sezonā, toties uztraukumu radīja fakts, ka Pekinas gadā labākais rezultāts līdz Olimpiādei bija tikai 80,24 metri. Olimpiādē kaut kas «atvērās vaļā». Daudziem tagad liekas – ja reiz Pekinā ieguvu medaļu, tā jānopelna arī Londonā. Tomēr ir pagājuši četri gadi. Kāpt pa profesionālās karjeras kāpnēm nav viegli. Man ir milzīgs gandarījums par to, ka tieši Bauskā sasniedzu A normatīvu un ieguvu ceļazīmi uz Olimpiādi. Es ļoti gaidīju šo rezultātu, ieguldīju ārprātīgu darbu. Pagājušais gads man nebija veiksmīgs, arī šis iesākās ne īpaši labi. Bija doma mest mieru sportista karjerai. Man jau ir 30 gadu, virsotnes esmu sasniedzis – Olimpiādē iegūta sudraba medaļa. Ko vēl vairāk? Tomēr man bija cerība atkal tikt uz Olimpiādi, strādāju vājprātīgi, labi, ka līdzās ir ģimene, kas palīdz un iedvesmo. Jāņa Lūša kausa izcīņā Bauskā daudziem likās, ka pārsteigumu nebūs. Taču, pavisam negaidot, pēdējā metienā šķēps aizlidoja 83,89 metru tālumā – Londonas olimpisko spēļu A normatīvs bija izpildīts. Kā izdodas ietaupīt spēkus pēdējam metienam?– Esmu leģendārs ar saviem pēdējiem metieniem. Pekinā kvalifikācijas pārbaudē ar pēdējo metienu tiku finālā, arī medaļu izcīnīju ar pēdējo metienu. Arī 2006. gadā Eiropas čempionātā vieglatlētikā Gēteborgā no kvalifikācijas pārbaudes izkļuvu ar pēdējo metienu. Dievam laikam patīk man nervus kutināt. Kvalifikācijā ir trīs metieni, taču tajā nogurstu vairāk nekā treniņā, kur veicu 50 metienu. Nervi «noēd» enerģiju. Sacensībās jau pirmajā mēģinājumā metu ar visu spēku. Pēc tam kopā ar treneri analizējam kļūdas, jo vairāk domāju, jo mazāk enerģijas paliek. Veiksme pēdējos metienos tomēr ir reta parādība. Daži šķēpmetēji saka, ka tavas elkoņa kustības ir ļoti sarežģītas, tā varot saraut elkoņa saites. Kāpēc izvēlējies šādu tehniku?– Man ir bijuši trīs treneri. Sešus septiņus gadus strādāju pie viena, tad pie otra un trešā. Katrs nākamais treneris saka: «Tas, ko tu dari, ir labi, bet, lai metiens būtu tālāks, vajag mazliet pamainīt.» Valentīna Eiduka man nemāca mest ar elkoni. Metiena mirklī «pārklājas» trīs stili – Vecumniekos apgūtais, Murjāņu sporta skolā ietrenētais un tas, ko tagad māca. Man ir mūžīgā cīņa ar tehnisko izpildījumu, taču fiziskie rādītāji – kondīcija, spēks un ātrums – ir labi. Vai, mazs būdams, sapņoji par dalību Olimpiskajās spēlēs? – Es jau bērnībā gribēju kļūt par lielu sportistu. Ar sportu sāku nodarboties sešu gadu vecumā, par Olimpiādi gan nedomāju. Sportista karjera nav vienkārša – nekad nevar paredzēt, kādi būs apstākļi, iespējas, ko un kur varēsi trenēties. Jau puikas gados man bija ļoti spēcīgas rokas, manu «plēsienu» visi pamanīja. Sākumā metu bumbiņu. Mans pirmais treneris bija Ivars Zilgalvis. Viņš, tāpat kā Vecumnieku vidusskolas sporta skolotāji, prot pamanīt talantus. I. Zilgalvis ir ļoti nosvērts, kad kaut kas nesanāca, es paskatījos uz viņu un nomierinājos. Ja neiedeva autobusu, uz mačiem braucām ar viņa mašīnu. Ivars Zilgalvis pats stūrēja autiņu un ļoti rūpējās par mums, daudz palīdzēja arī ar inventāru. Pie trenera Andreja Vaivada Murjāņos biju jauniņais. Man patika cīnīties ar vecāko klašu sportistiem. Laukumā biju līdzīgs, bet pie svaru stieņa un skriešanā nestāvēju ne tuvu. Daudzi talanti, sākot strādāt ar svaru stieni, drīz vien sabrūk, un viņu sportiskā izaugsme beidzas. Kā nokļuvi pie treneres Valentīnas Eidukas?– Pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas beigšanas patstāvīgi trenējos Rīgā, tomēr sapratu, ka treneri vajag. Valija Drauga no šķēpmetēju kluba ieteica Valentīnu Eiduku. Toreiz domāju: «Mēs ar Vadimu Vasiļevski esam konkurenti, kā es došos pie viņa treneres?» Tomēr aizgāju. Valentīna Eiduka mani uzrunāja: «Šodien paveic, cik pats gribi, un rīt pulksten četros esi uz treniņu.» Tā viss sākās. Valentīnai Eidukai ir prasme sajust savus audzēkņus. Viņa prot precīzi pateikt, kas katram jāizdara, lai iegūtu veiksmei nepieciešamās sajūtas. Man nav kauns pat savos 30 gados vērsties pie treneres pēc padoma. Ne velti Valentīna Eiduka 2011. gadā tika atzīta par Eiropas labāko treneri. Ko tev nozīmē dalība Olimpiskajās spēlēs? – Katram sportistam tas ir dzīves nozīmīgākais notikums jeb augstākais forums – nekur citur nevar iegūt līdzīgas emocijas. Tieši tāpēc ir tik augstas kvalifikācijas normas, uz Olimpiādi tiek paši labākie. Pekinas spēļu gaisotne mani uzlādēja ļoti pozitīvi. Mana ģimene saka: «Ja esi ticis uz Olimpiādi, esi daudz paveicis. Ja vēl kaut ko izdarīsi – būs ideāli.» Šķēpmetējs AINĀRS KOVALS Dzimis 1981. gadā, mācījies Vecumnieku vidusskolā un Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolā, Murjāņu Sporta ģimnāzijā, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē iegūts maģistra grāds izglītības zinātņu programmā;brīvā laika hobijs – makšķerēšana;precējies ar šķēpmetēju Sintu Ozoliņu-Kovalu, audzina dēlu Markusu;pirmais starts Londonas olimpiskajās spēlēs būs kvalifikācijas sacensības šķēpmešanā vīriem 8. augustā plkst. 21.05, fināls notiks 11. augustā plkst. 21.20. 2008. gadā Pekinas olimpiskajās spēlēs izcīnīta 2. vieta un sasniegts sportista personīgais rekords šķēpmešanā, rezultāts – 86,64 metri; 2009. gadā Pasaules čempionātā – 7. vieta, rezultāts – 81,54 metri; 2010. gadā Eiropas čempionātā – 6. vieta, rezultāts – 81,19 metri.Avots – olimpiade.lv/londona

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūžīgā cīņā ar tehnisko izpildījumu

Kategorijas