No televizora līdz Olimpiskajām spēlēm

2012. gada 27. jūlijs 00:00

Baušķeniece Dace Lina Pekinas olimpiskās spēles vēroja televīzijā. Redzētais tā aizrāva, ka viņa nolēma trenēties, turklāt pavisam nopietni.Sazinājusies ar soļotāju Igoru Kazakeviču un izstrādājusi treniņu programmu. Sākās grūts pārdzīvojumu un cerību piepildīts ceļš. Četros gados Dace ir «aizgājusi» līdz Olimpiskajām spēlēm. Uz dalību Londonas olimpiskajās spēlēs pretendēja divas B normatīvu izpildījušas maratonistes – Dace Lina un Ilona Marhele. Taču ilgas diskusijas par to, kurai skrējējai dodama priekšroka, Latvijas Vieglatlētikas savienības valdē neraisījās, jo D. Linai ir gan labāks sasniegtais kvalifikācijas rezultāts, gan stabilāki panākumi un ilglaicīgāka pieredze maratonā. A normatīvs bija titulētākajai Latvijas maratonistei Jeļenai Prokopčukai, tomēr viņa nolēma garāko klasisko distanci Londonā neskriet.Ar maratonisti Daci Linu «Bauskas Dzīve» tikās Latvijas Sporta veterānu savienības rīkotajās vieglatlētikas sacensībās, kur viņa startēja 800 un 3000 metru distancē. Šajās sacensībās nopelnīta sudraba un zelta medaļa, tie bija labi treniņi lielajam startam Londonā. Kā notiek gatavošanās olimpiskajam startam?– Man ir izveidots treniņu grafiks katrai dienai līdz pat startam Olimpiādē. Izdrukāju to un piekāru redzamā vietā pie sienas. Nav nekādu atlaižu, precīzi plānoju visu – kad skriešu, cik un ko ēdīšu –, es nedrīkstu atslābināties. Paziņas teic, ka mani treniņi ir diezgan nežēlīgi, fiziski smagi. Domāju, ka tas bijis labākais variants, lai četros gados bez iepriekšējas pieredzes sagatavotos Olimpiādei. Pie cita trenera vēl aizvien līdz maratonam nebūtu tikusi. Vācijā trenējos kopā ar Igoru Kazakeviču. Dažkārt cēlāmies pat sešos no rīta, ātruma treniņus veicu vēlāk. Esot Latvijā, viena pati skrienu pa Mežaparku, reizēm uzrodas arī kāds treniņpartneris. Mežaparkā var sastapt cilvēkus, kas skrienot cenšas uzlabot savu veselību. Man viņi simpatizē. Dienā vidēji noskrienu 30 kilometrus, citreiz tie ir 40, citreiz 25. Gatavošanās sacensībām nav tikai skriešana. Bieži jāiet uz pirti, jāveic dažādi vingrinājumi. Liels paldies Latvijas Olimpiskās vienības masieriem, kas nekad nav atteikušies palīdzēt. Kopš treniņu sākuma regulāri eju uz masāžām. Arī tad, ja nekas nesāp, pēc smagas slodzes vajag izmasēt muskuļus. Šo gadu laikā esi kļuvusi krietni muskuļaināka. Vai maratonā tas netraucē?– Mana skrējiena tehnika ir tāda, ka trenē augšstilbus un presi. Man patīk braukt ar riteni, tāpēc augšstilbi ir vairāk uztrenēti. Par to jādomā, jo maratonā muskuļu masa var traucēt. Nodzīt muskuļus ir grūti. Taukus var zaudēt, mazāk ēdot, bet muskuļus – mazāk trenējoties. Tagad Igors liek papildus trenēt vēdera un muguras muskuļus. Visa kustība sākas no ķermeņa centra – vēdera un muguras. Ja tie būs kārtībā, tad arī būs mazāk traumu. Cik liela nozīme ir Latvijā notiekošajām sacensībām? – Spēcīgs izaicinājums bija Prezidenta balvas izcīņa Valmierā. Sacīkstēs piedalījās dažādu valstu sportisti. Vērojot muskuļotās un slaidās skrējējas, kas startēja piecu kilometru distancē, sākumā likās, ka man nav nekādu cerību. Beigās izcīnīju trešo vietu. Veterānu sacensības man bija kā treniņš. Var jau skriet pie mājām, bet ik pa laikam kaut kas jāpamaina un jādodas uz sacīkstēm arī citviet. Daži brīnījās, ka divas nedēļas pēc atbraukšanas no Hannoveres skrēju «Nordea» maratonā. Man parasti vienreiz nedēļā ir garais skrējiens. Tā tomēr ir liela slodzes starpība – kilometru skrien vidēji trīs minūtēs un 40 sekundēs vai treniņu režīmā četrās minūtēs un 30 sekundēs. Minūte un 11 sekundes līdz A normatīvam. Cik grūti ir «nomest» minūti vai divas no rezultāta?– Tas nav maz un nav ļoti daudz. Hannoverē bija jāskrien ātrāk, jo Ilona Marhele arī veica distanci B normatīva ātrumā – divas stundas, 38 minūtes un 24 sekundes. Uz Olimpiādi var doties tikai viens B normatīva īpašnieks – ātrākais.Tur pirmajos 15 kilometros bija lieliska kompānija. Tie bija pieci puiši, kuru skaitā Dīters Baumans, 1992. gada Olimpisko spēļu čempions 5000 metru skrējienā. Iespējams, ka tas traucēja, jo maratonu sāku par ātru. Hannoverē bija kalniņi, nogāzes un vējš. Ideāli apstākļi sacīkstēs nemēdz būt. Pēdējos divus kilometrus veicu tādā ātrumā, kā parasti skrienu trīs kilometru distanci, – kilometrs trijās minūtēs un 18 sekundēs. Pēc trim kilometriem parasti esmu gluži beigta, bet šoreiz bija citādākas emocijas un izturēju. Kādas ir izjūtas, gaidot startu Londonas olimpiskajās spēlēs?– Šo startu ne ar ko nevar salīdzināt. Tur būs skrējējas, kuras līdz šim esmu apbrīnojusi. To, kāda būs trase, apmēram zinu, esmu izdrukājusi plānu no Londonas olimpisko spēļu mājaslapas. Tur ir trīs apļi kā Liepājā pusmaratonā. Tas ir labi – skatītāji nav izkaisīti, nebūs posmu bez līdzjutējiem. Atbalsts man ir ļoti svarīgs.Dažkārt ļoti ņemu pie sirds, ja cilvēki no malas izsaka kritiskas piezīmes. Daži paziņas domā, ka sēžu mājās un neko nedaru, tomēr tuvinieki par maniem sasniegumiem ir priecīgi. Vislabāk to novērtē sportisti, kuri nojauš, kā ir jāskrien, lai izpildītu normatīvu Olimpiskajām spēlēm. Olimpisko spēļu gaidas uzdzen stresu vairāk nekā pirms jebkurām citām sacensībām. Taču uztraukumam nav pamata, noskriešu tā, kā varēšu – cīnīšos līdz pēdējiem metriem. Protams, starts dienas vidū un karstums maratonu padarīs grūtāku. Skriet karstumā patīk tikai Āfrikas kontinenta sportistiem. Eiropieši lielākoties savus labākos maratona rezultātus izskrien rudenī vai agrā pavasarī, nevis augustā. Visvairāk es ceru, ka vēl kādu šīs spēles tā iedvesmos, ka paši sāks gatavoties jau nākamajai Olimpiādei, kura notiks Riodežaneiro. Normatīvi ir augsti, bet tie ir sasniedzami. Maratoniste DACE LINA Olimpisko spēļu debitante dzimusi 1981. gadā Bauskā; Daces hobijs – ēdiena gatavošana, adīšana un grāmatu lasīšana;Olimpisko spēļu maratona – 42, 195 kilometru – distancē Dace izies 5. augustā plkst. 13; Olimpisko B normatīvu pirmo reizi izpildīja 2011. gadā Frankfurtes maratonā, veicot distanci divās stundās, 40 minūtēs un astoņās sekundēs, izcīnot 24. vietu; šī gada pavasarī uzlaboja rezultātu Hannoveres maratonā – divas stundas, 38 minūtes un 11 sekundes. Līdz olimpiskajam A normatīvam pietrūka minūtes un 11 sekunžu. Avots – olimpiade.lv/londona.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No televizora līdz Olimpiskajām spēlēm

Kategorijas