Mājdzīvnieku iegāde ir rūpīgi jāapsver

2012. gada 30. jūlijs 00:00

Mīlulis. Suņa Nera īstā vieta – laukos.Zemgalē bija sācies pavasaris – govis izlaistas ganībās, piemājas dobes rotāja violetie un dzeltenie krokusi –, bet daļa Vidzemes joprojām bija baltās sniega segas apņemta. Taču Madonas laukos, kur tolaik ciemojās baušķenieks Jānis ar savu draudzeni Elīnu, dzīvība kūsāt kūsāja. Gluži kā lāči pēc ziemas miega ielās parādījās cilvēku bari, ūdenstilpju krastos sauļojās flegmatiskas vardes, dziedāja cīruļi un pirmo reizi no kūts tika izvesti labradora kucītes Neras pieci bērni. Četri mazuļi bija melni kā velni, bet piektais bija gluži kā baltais zvirbulis.Pēc garās pastaigas noguris, Jānis uz mazajiem suņukiem noraudzījās visai vienaldzīgi. Taču Elīna nebeidza priecāties. Viņa glaudīja klāt pienākušo kucēnu, ņēma to rokās un sajūsmināta sacīja: «Vai, cik tu smukiņš!» Pēc tam, protams, sekoja gara fotosesija.Drīz vien, māmiņas Neras pieskatīti, klāt nāca arī pārējie suņa bērni. Tie spiedās pie kājām, mēģināja ielēkt klēpī.Vairākas alternatīvasNemanot pienāca šķiršanās laiks – jauniešiem bija jāiet uz pēdējo autobusu. Viņi steigšus devās uz pieturu, meitene visu ceļu runāja par kucēnu – par to, kādi varētu būt laimīgās trijotnes piedzīvojumi. Mājās jau gaidīja kaķis. Elīna zināja, ka vecāki par vēl vienu spalvu kamolu nebūs sajūsmā. Tomēr sarunas par jauko kucēnu nerimās arī autobusā un pēc tam mājās. Pēc nedēļas mazais suņuks bija ticis pie vārda Nerītis un tika pieminēts katrā sarunā.Nevarot ilgāk izturēt šādu teroru, Jānis sāka apsvērt visas alternatīvas. Viens variants būtu Elīnu bildināt, tad meitenes domas uz laiku pievērstos kam citam. Daudz vienkāršāk būtu draudzeni pamest, taču citu tikpat simpātisku un mīļu meiteni pēc tam būtu grūti atrast. «Laikam tomēr tas suns jādabū rokās,» visbeidzot nosprieda Jānis.Mazais teroristsPuisis sarunāja, ka radiņi nedēļas nogalē Nerīti atgādās uz Bausku. Elīnas laimīgajā dienā kucēns, nedaudz sabijies un smilkstošs, tika izvilkts no banānu kastes. Paņēmis rokās «balto zvirbuli», Jānis devās pie draudzenes. Pa ceļam puisis suni pamatīgi nopētīja un nodomāja: «Kas gan tur īpašs? Suns kā suns.» «Dzzzziiiiiinn!» atskanēja zvans. Durvis atvēra meitenes mamma. Uzmetusi satrauktu skatu sunim, bet neko neteikdama, viņa aizgāja pasaukt Elīnu. Viņas kārtējais sajūsmas spiedziens bija gandrīz vienīgā saruna ar Jāni, jo pārējie vārdi, lielākoties, komplimenti, tovakar tika veltīti Nerītim. Suņukam tika atnests kārtīgs šķīvis ar pienu un mīksto rotaļlietu vietā veikli tika ierīkots īpašs stūrītis. Jauno guļvietu kucēns neatzina, lai gan reizēm atnāca uz šejieni paplucināt mantas, visērtāk bija čučēt blakus saimniecei. No rīta Elīnu gaidīja vēl viens pārsteigums – viņas un tagad arī suņa gulta bija pieslapināta. Uz tik mazu un mīļu sunīti Elīna nespēja ilgi dusmoties. Gāja nedēļas, no ieraduma «dzeltināt» palagus Neris neatteicās, drīz vien no tā cieta arī istabas stūri. Mājas sargs auga griezdamies, un asie zobiņi tika iemēģināti, nogaršojot čības, interneta vadu un runča Mura kāju.Pēc kāda laika Elīna zvanīja Jānim un pauda savu sašutumu, sakot, ka tā vairs nevar turpināties. Puisis sākumā domāja, ka draudzene runā par attiecībām, taču pēc ilgas skaidrošanās izrādījās, ka stāsts ir par to pašu mazo, balto teroristu Nerīti. Drīz vien suns tika pārvests uz Elīnas laukiem, kur arī ir viņa īstā vieta.Stāsta morāle – nevajag ļauties spontānām iegribām, jo reizēm atklājas, ka tās nav tik fantastiskas, kā sākumā licies.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mājdzīvnieku iegāde ir rūpīgi jāapsver

Kategorijas