Sviedri tek

2012. gada 3. augusts 00:00

Ceļosim! Slovākijas Tatros var pārbaudīt fizisko formu.Pēc Polijā pavadītas dienas grupā, kuras kodolu veido ģimenes vīrieši, sasniedzam Tatru ieskauto pierobežas pilsētiņu Zuberecu Slovākijā. Tuvāk kalniem uzcelta viena viesnīca pēc otras.Pašu spēkiemLielākās un skaistākās, bet nesalīdzināmi tukšākās domātas bagātiem viesiem, kuru šeit vasarā tikpat kā nav. Vienkāršākos, bet mājīgākos viesu namos klientu netrūkst. Tūristus vietējie gaida, bet ne no tālām valstīm, bet tuvākos kaimiņus no Polijas un Čehijas. Komunikācija angļu un vācu valodā ar viesnīciņas personālu tikpat kā nevedas. Pat daudzi vārdi radnieciskajā krievu valodā viņiem ir sveši.Pēc labas atpūtas no rīta esam nobrieduši kāpšanai Tatros. Grupas vadonis, kas šeit jau divreiz bijis, mūs aizved garām asfaltētajam ceļam: «Labāk iesim pa šo taku!» Kāru skatu uzmetam netālajiem pacēlājiem, kas gan siltajā gadalaikā nestrādā. Kalnā jātiek pašu spēkiem.Egļu biezoknī apjaušam, ka esam nonākuši nevis uz tūristu, bet mežcirtēju takas. Pusstundu briduši pa dubļiem, no kāda laukumiņa beidzot nonākam uz īstās, «normāliem» cilvēkiem domātās takas. Izlemjam vispirms apskatīt netālo ūdenskritumu. Lai gan kāpiens ir lēzens un diena ne no karstākajām, visi esam paguvuši izsvīst. Ūdens krīt no vairāku metru augstuma un, atsitoties pret klints akmeņiem, gaisā paceļas atspirdzinošā migliņā.Pēc īsas atpūtas ceļu turpinām. Nogāze kļūst arvien stāvāka, bet daba – trūcīgāka. Stalto egļu vietā pundurkrūmi, zāli nomainījusi kaila klints. Taku veido lielāki un mazāki pelēki akmeņi. Pavasarī, kad nokūst sniegs, nogruvumi te seko cits citam.Balles kurpēsApkārtējos kalnus apņēmusi zemu mākoņu kārta. Drīz vien arī paši tajā iekļūstam, taču tikpat ātri esam laukā un tuvojamies pirmajai virsotnei. Kilometrs septiņi simti un šķipsniņa metru ir vieta, kur apstājamies, augstāk kāpt var tikai ar pareizu aprīkojumu.Šeit vietu atradis Rohāčas ezers. Ar tā dzidro un ledusauksto ūdeni piepildām iztukšoto dzēriena pudeli. Tad atsākam ceļu, šoreiz uz leju, lai kāptu citā kalnā – vēl augstākā. Ielejā sastopamies ar prāvu daudzumu tūristu, tostarp senioriem. Viņi prātīgi bruņojušies ar nūjām. Uz mūsu grupiņas indivīdu, kurš kājo balles kurpēs, visi kā viens raugās ar izbrīnu.Ar dabu nejokoNākamajā kāpienā netrenētam cilvēkam, kas audzis līdzenumā un nedzīvo nama augšstāvā, jāpiepūlas. Elpošana sen pārvērtusies elsošanā, ik pa laikam jāatpūšas. Brīžiem tā vien gribas padoties. Jau ilgāku laiku atrodamies mākonī, sāk salt. Uzradies vējš. Ar pēdējiem spēkiem tomēr sasniedzu 1962 metrus augsto pāreju starp kalnu virsotnēm – Smutnas sedlieni. Sastopam citu ceļotāju grupiņu, kam rokās biezi slēpotāju cimdi. Tādi vajadzīgi, ja kāpj augstāk, jo tad būtu jāķeras pie klintīs iestiprinātajiem ledainajiem metāla riņķiem.Taču laika apstākļi nu ir kļuvuši pavisam neviesmīlīgi, tādēļ izlemjam kāpt lejā. Labi, ka tā. Dažas dienas vēlāk dzirdam ziņu par tūristu grupu, kas Polijas Tatros atrasti miruši, visdrīzāk, nospēris zibens. Kāda niecība ir cilvēks dabas spēka priekšā!Atpūta termālajos baseinosCeļš lejup ir ne mazāk nogurdinošs, jo nu tiek izkustināti pavisam citi kāju muskuļi. Kad beidzot esam sasnieguši busiņu, dodamies uz termālo baseinu parku Oravicā. Pēc šādas slodzes tas ir visnotaļ labs un ieteicams relaksācijas veids. Atpūtas parkā ir dažādi iekštelpu un āra baseini, daļai no dziļurbuma tiek pievadīts līdz 40 grādiem silts sēravota ūdens, kas patīkami atgādina minerālūdeni «Boržomi».Kad ķermeņi izmērcēti līdz apnikumam, pošamies atpakaļ uz Zuberecu. Tur iegriežamies restorānā, kura interjerā virmo padomju laika ēdnīcas gars. Arī šeit sastopamies ar valodas barjeru. Pieklājības pēc ēdienkarte nodrukāta kļūdainā angļu un vācu valodā, taču sapratuši, cik bezjēdzīgi pielietot zināmās svešvalodas, ceļabiedri oficianti uzrunā latviski. Ja rezultāts tāds pats, kādēļ pūlēties?!Secinām, ka arī šeit ir uzaugusi jauna paaudze, kurai Padomju Savienības universālā saziņas valoda ir sveša. Toties tik ātra apkalpošana nav redzēta nekur citur, porcijas lielas un lētas. Grūti atrast kaut ko, kas maksātu vairāk par trijiem eiro. Viena daļa izvēlas gulašu, ci-ti – siera šniceli. Tās gatavo trijos veidos: ar «Edamas», kūpināto un zilo sieru. Klāt brūkleņu mērce un kartupeļi.Nomēģinām arī vietējās dziras. Tumšais alus te ir pavisam atšķirīgs, to sauc par melnalu. Stipruma ziņā kā gaišais alus, bet garša kā porterkvasam. No stiprā alkohola šeit cieņā hruška – bumbieru kandža, sļivovice – plūmju kandža, borovička – kadiķogu degvīns.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sviedri tek

Kategorijas