Bērna dzimšana vienmēr ir brīnums

2012. gada 7. augusts 20:09

218

Ārste Alla Hačikjana svin skaistu jubileju.Pilnīgi iespējams, ka kopš 1966. gada katram trešajam Bauskas puses iedzīvotājam nākt pasaulē palīdzējusi ārste Alla Hačikjana. Arī savas četras mazmeitas un mazdēlu daktere saņēmusi pati, vienīgi jaunākā mazmeita piedzimusi Dobelē. Vecākajai mazmeitai Silvai ir 21 gads, viņa studē stomatoloģiju.Dzemdību speciālisti zina, kas ir laime, jo bērna piedzimšana vienmēr līdzinās brīnumam, saka Alla Hačikjana, kurai rīt, 9. augustā, ir 70. dzimšanas diena. Viņa joprojām strādā.Ārstes dzimtas saknes ir Latgalē, netālu no Ludzas, Istras pagastā. Alla piedzimusi ļoti mūsdienīgi – nevis slimnīcā, bet mājās – pirtiņā. «Kad mammai sākušās dzemdību sāpes, vectēvs pļāvis sienu. Iekūris pirtiņu, pārjūdzis zirgu ratos un braucis pēc vecmātes. Viņa mammu vedusi pirtī izsildīties, lai kauliņi mīksti. Četros no rīta biju klāt. Manai mammītei tad bija 19 gadu,» stāsta Alla Hačikjana.Cik ilgi dzīvojat Bauskā?– No desmit gadu vecuma. Mamma un tētis bija drēbnieki. 1952. ga-dā tēvs uzzināja, ka Bauskā ir darbs piegriezējam, un mēs pārcēlāmies uz Bausku, tuvāk Rīgai. Mana bērnība pagāja Rūpniecības ielā, vecāku dzīvoklis bija līdzās kultūras namam.Kā izlēmāt kļūt par ārsti?– Mācoties 2. vidusskolā, sēdēju vienā solā ar Tatjanu Babanovu. Viņas tēvs bija terapeits, tāds Čehova laika dakteris. Gājām pie Taņas tēva uz slimnīcu, un medicīna mani ieinteresēja.Pēc vidusskolas abas stājāmies medicīnas institūtā, bet konkurss bija ļoti liels un mūs neuzņēma. Gadu Bauskā strādājām par sanitārēm – Tatjana aptiekā, bet es vispirms slimnīcas laboratorijā, pēc tam ķirurģijas nodaļā.Institūtu pabeidzu 1966. gadā. Studiju gados biju praksē Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, iemācījos šūt brūces, asistēju operācijās, un mans pirmais mērķis bija kļūt par ķirurģi.Tomēr nekļuvāt?– Operēju kā ginekoloģe, bet prakses laikā radās priekšstats, ka ķirurgam ir tikai darbs, nav laika privātajai dzīvei. Tolaik iepazinos ar ginekoloģi Ilgu Upenieci, kurai bija jauka ģimene, dēls un meita. Viņas piemērs iedrošināja studējot pievērsties ginekoloģijai. Pēc ceturtā kursa lielajā praksē mani nosūtīja uz Krāslavas slimnīcu, kur mēnesi aizvietoju dzemdību nodaļas vadītāju. Tur arī pieņēmu pirmās dzemdības.Kur iepazināties ar savu vīru?– Biju uzaicinājusi kursabiedres pie sevis uz Bausku sagaidīt 1966. gadu. Draudzenes vīrs Politehniskajā institūtā mācījās kopā ar Josifu un atveda viņu līdzi. 1967. gada Jāņos apprecējāmies.Jūsu vīrs ir armēnis, bet ģimenē abi runājat krievu valodā?– Ir tā, ka Josifs zina tikai dažus vārdus armēniski, jo kopš bērnības runājis un arī skolojies krievu valodā. Vīra ģimene izsenis apmetusies Gruzijas pilsētā Batumi, glābjoties no genocīda pret armēņiem. Studēt uz Rīgu 60. gadu sākumā Josifs atbrauca tādēļ, ka te dzīvoja divas viņa māsas, abas dakteres. Kad paaugās mūsu bērni, katru gadu ciemojāmies pie vīra vecākiem Batumi. Tur Josifam vēl dzīvo tuvinieki, mums ir, pie kā aizbraukt. Pirms četriem gadiem pasūtījām lidmašīnas biļetes, bet Gruzijā sākās karadarbība. Šogad, septembrī, noteikti lidosim.Kā iejutāties dienvidnieku vidē?– Manuprāt, mūsu ģimene no tā ir tikai ieguvusi. Saviem vecākiem esmu vienīgā meita, toties vīram ir daudz radu. Aizņemtība darbā līdz šim man ir traucējusi no sirds ar viņiem paciemoties. Atbrauc, piemēram, vīra radi uz Bausku, sēžamies pie pusdienu galda, bet mani izsauc uz operāciju. Kad atgriežos, jau griež torti...Tomēr jums izdevās savienot darbu ar ģimenes dzīvi.– Ar vīra un vecāku atbalstu. Mamma atveda bērnus no dārziņa, Josifs gatavoja ēst, un viņš to dara ļoti labi. Manas mīlestības ģimenei nav trūcis, bet laika gan, to nevaru noliegt. Tikai pirms desmit gadiem dēls un meita atklāja, ka, maziņi būdami, raudājuši, skatoties pa logu, kā laukā satumst, bet mammas vēl nav. Visādi ir bijis, piemēram, pusstundu pirms jaunā gada sagaidīšanas esam sapucējušies, klājam galdu, zvana no slimnīcas. No dzīvokļa Slimnīcas ielā kurpītēs skrēju pāri ielai uz nodaļu. No kinoseansa, teātra izrādes esmu izsaukta. Kavēties nedrīkst, dzemdībās pat minūte daudz nozīmē.Kā varat raksturot laiku, kad sākāt strādāt?– Par kontracepciju 60., 70. gados cilvēki zināja maz, dzima daudz bērnu un bija liels skaits abortu. Grūtniecēm bija smagas toksikozes, jo veselības problēmas atklāja vēlu – topošā māte uzskaitē stājās pie feldšera, bet ārsts viņu pirmoreiz redzēja, tikai pirmsdzemdību atvaļinājumu izrakstot.Kur nu vēl stingrais sanitārais režīms! Burtiski peldējām hloramīnā, mediķus pēc smakas varēja pazīt visur. Ne dzemdētājai, ne bērnam nodaļā nedrīkstēja būt pat kabatlakatiņš no mājām, tikai slimnīcas drēbes. Pārcentības sekas bija stafilokoka infekcija dzemdību nodaļās. Cimdu knapi pietika operācijām, beržot rokas un mērcējot tās skābē, man sākās ekzēma. Jau domāju, ka vajadzēs pārkvalificēties par terapeiti. Par laimi, tiku pie laba dermatologa, izdevās uzlabot imunitāti un izārstēties.Kad pirmoreiz redzējāt, kā strādā kolēģi Eiropā?– Tas bija Atmodas sākumā, kad Bauskas slimnīca sāka sadarbību ar Hedemoras hospitāli Zviedrijā. Zviedru klīnikās gūtā pieredze bija iedvesmojoša. Dabūjām atļauju jaundzimušo ievietot palātā pie mātes. Jau dzemdību zālē likām bērniņu mammai pie krūts. Izveidojām jauno vecāku skolu, krūts barošanas pro-grammu. Mūsdienīgi izremontētā nodaļa kļuva mājīga. Ieguvām mazulim draudzīgas slimnīcas statusu. Nodaļā bija lieliskas vecmātes, kas bija gatavas mācīties strādāt pa jaunam, – Pārsla Blauduma, Gunta Zelle, Vita Siliņa, Inese Majore un citas. Bijām piecas ārstes, visas operējo-šas – Melita Davidone, Dace Paozola, Ingrīda Toma, Ļubova Lapiņa, es.Vai varēja ienākt prātā, ka Bauskā vairs nebūs dzemdību nodaļas?– Beigu sākums bija 2007. gadā, kad visu slimnīcu dzemdību nodaļu vadītājus sasauca Rīgā, lai izskaidrotu ārstniecības iestāžu optimizācijas plānu. Pateica, ka pirmās slēgs tās dzemdību nodaļas, kur gadā piedzimst mazāk par 500 bērniem. Sastingu, jo Bauskā iepriekšējā gadā bija piedzimuši 486. Tātad... Visvairāk man žēl mūsu mediķu lieliskā kolektīva, bijām komanda, kas sapratās no pusvārda.Tomēr arī pēc šī rūgtā brīža no darba neaizgājāt?– Pensionāre esmu jau 12 gadu, bet man patīk strādāt. Tāpat kā kolēģe Melita Davidone, abas strādājam pusslodzi. 1998. gadā pabeidzu kursus, lai Bauskā var veikt ginekoloģiskā un dzemdību profila ultrasonogrāfiju. Sertifikāts man ir līdz 2016. gadam, ja veselība ļaus un būšu vajadzīga, strādāšu. Alla HačikjanaGinekoloģijas un dzemdību speciāliste.Beigusi Bauskas 2. vidusskolu, Rīgas Medicīnas institūtu, no 1966. gada strādā Bauskas slimnīcā.Dzemdību un ginekoloģijas nodaļu vadījusi no 1980. gada 1. septembra līdz 2009. gada 1. septembrim.1967. gadā apprecējusies ar Josifu Hačikjanu, izaudzināti meita Lolita un dēls Marats, mazbērni Silva, Arturs, Esmeralda, Elizabete, Enija un Sofija. VIEDOKLISLolita Jumiķe, Allas Hačikjanas meita:– Kārtojot vecus diapozitīvus, nesen atradu tēta vēstuli mammai pēc manas piedzimšanas. Tik maigi un mīļi vārdi veltīti sievietei, kura dāvājusi viņam meitu!Tētis, kā jau dienvidnieks, neslēpj emocijas. Tagad saprotu, ka mīlēta sieviete spēj izdarīt ļoti daudz, un mammai līdzās bija mīlošs vīrs un vecāki.Otrās mājas mums ar brāli bērnībā bija pie vecāsmammas un vectēva, kuri bija vieni no labākajiem Bauskas skroderiem. Vecaimātei bija divi milzīgi koferi ar dažnedažādiem audumu gabaliem. Vajadzēja tikai ieminēties, ka gribas kaut ko jaunu, un pēc pāris dienām kleitu varēja vilkt mugurā. Izvēloties kādu pirkumu, labākais padomdevējs mammai bija viņas tētis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bērna dzimšana vienmēr ir brīnums

Kategorijas