«Slimība», no kuras negribas izārstēties

2012. gada 15. augusts 00:00

Aizraušanās ar basketbolu iecavnieci Inesi Gāgu aizvedusi līdz Eiropas čempionātam.Lielāko daļu basketbolistes mūžā iegūto medaļu Inese Gāga atdāvinājusi biedrības «Arhīvs» veidotajam Iecavas sporta un vēstures muzejam. Tā «tēvs» Dzintars Zaumanis izlūdzies arī no padomju laikiem saglabājušās «eksenes» – tā sauktās eksperimentālās kedas, joprojām ērtus un labus apavus.Augusta sākumā Inese pirmo reizi spēlēja Eiropas līmenī – Kauņā pārstāvēja Latviju 7. maksibasketbola čempionātā 55+ komandā un nebeidz apbrīnot Somijas izlasi – tajā nevienai spēlētājai nebija mazāk par 60 gadiem, taču visas skrējušas «kā bitītes».Kā nokļuvi līdz Eiropas čempionātam?– Mani pirmo reizi uzaicināja piedalīties tāda mēroga sacensībās. Saņēmu sertifikātu kā apliecinājumu, ka esmu piedalījusies. Ar to gāju Iecavas pašvaldībā norēķināties, ka esmu lietderīgi izmantojusi piešķirtos 100 latus. Iecavas pašvaldībai – cepuri nost! Bauska, kur visu mūžu esmu nospēlējusi, atvēlēja 50 latus. Vairāk nekā pusi brauciena izdevumu sedza pašvaldības.Kādas ir emocijas pret pūlēm, ko esi ieguldījusi?– Tas bija forši! Kad nespēlējām, gājām skatīties citas spēles. Lietuvas izlase ir vecais «Kibirkštys», zināms nosaukums. Tagad šī komanda saucas «Kamenes», mēs viņas pa jokam par «kamanām» dēvējām. Tur mēs neko pretī neiespējām, viņas ir daudz garākas un spēcīgākas.Mūsu vienība tapa dažu mēnešu laikā, pateicoties Dainai Mednei. Kopā trenējāmies reizi nedēļā kādu mēnesi. Daina mums bija kā mamma – Kauņā saplānota kultūras un iepirkšanās programma, ezerā peldējāmies. Dzīvojām ļoti labā viesnīcā, kas atjaunota par Eiropas naudu.Cik valstis bija pārstāvētas čempionātā?– Mūsu vecuma grupā bija Latvija, Lietuva un Somija. Citās grupās, sākot no 30 gadiem, bija Vācija, Itālija, Čehija, Polija, Krievija, Slovākija. Vīri Latviju pārstāvēja apvienotajā 30 un 35+ grupā.Spēles notika vairākās zālēs, kas «izmētātas» pa visu Kauņu – Saboņa centrā, «Žalgira» zālē, Sporta akadēmijā. Tie ir lieli attālumi, dalībnieka karte ļāva par brīvu braukt sabiedriskajā transportā, to izmantojām, cik varējām.Tāda kā balva par visiem gadiem, ko esi veltījusi basketbolam...– Es vēl neticu, ka esmu bijusi uz Eiropas čempionātu. Jaunībā man nebija iespējas, bet tagad, vecumdienās, jāspēlē Latvijas izlasē! Man bija briesmīgs lampu drudzis. Īsi pirms tam biju nolēmusi nebraukt. Kad jau aizbraucu, viss bija labi. Ļoti forša komanda, foršas meitenes. Mēs ar jūrmalnieci Irēnu bijām visjaunākās komandā, ar 56 ga-diem, pārējās ir vecākas.Visas kopā arī atpūtāmies, apmeklējām Traķu muzejpili. Ielīdu viduslaiku soda ratos un siekstā, pat ārzemnieki bildēja! (smejas) Čurļoņa muzejā, klausoties oratoriju «Jūra» un «Mežs», bijām pagurušas, uzmācās miegs...Vai čempionātu izjuti kā kopīgus svētkus?– Atklāšana bija ļoti skaista, lietuviešu tautiskajās noskaņās. Ienesa visu valstu karogus, mūzika tāda, ka visu laiku gribējās lēkāt. Šūpojāmies ritmā līdzi, bija tiešām priecīgi. Iedomājāmies – kāpēc pie mums publiskos sarīkojums liek tikai tādu gaudulīgu mūziku? Tā nerada svētku izjūtu.Bija arī nepatīkams moments. Kopīgajā ballītē sportistiem skanēja dziesmas tikai krievu valodā, kaut arī tur bija daudzu valstu pārstāvji. Tas mums nepatika, ātri aizgājām. Varēja taču katras valsts populāru mūziku sameklēt. Ir vāciešiem, itāliešiem un citiem labas dziesmas.Vai brauksi arī citugad?– Ja uzaicinās, braukšu. Daina teic – nākamgad varētu tēmēt uz pasaules maksibasketbola čempionātu. Eiropas čempionāts notiks Čehijā, pasaules – Turīnā Itālijā. Āķis lūpā!Kāda basketbolam ir nozīme tavā dzīvē?– Tas ir hobijs. Cits ada un tamborē, cits līdz sirmam vecumam dzied korī. Es nevaru ilgstoši nosēdēt vienā vietā, man patīk būt kopā ar cilvēkiem. Visu laiku gribas kaut ko darīt, kustēties. Otrs – tas ir veselības labā. Ar regulāriem treniņiem esmu aizmirsusi savas muguras problēmas. Sezonas laikā trenējos un spēlēju reizes četras piecas nedēļā. Piedalos dažādos novadu turnīros, valsts veterānu čempionātā 30+, kuru atkal vinnējām. Vasarā būtu pārtraukums, bet šogad Eiropas čempionāta dēļ sezona man ievilkās līdz augustam. Kad nespēlēju, braucu ar riteni, eju kājām.Neesmu vienīgā, ko tu savulaik atkal ievilki basketbola laukumā...– Ja esi kādreiz trenējies, tas kļūst par dzīvesveidu. Pēdējo reizi ļoti intensīvi trenējos un spēlēju pirms 20 gadiem. Ap 35, 40 gadiem varējām spēlēt «uz svaigumu», bez iepriekšēja treniņa. Tagad tā nevar, jāsagatavojas. Manā dzīvē pie tā visa «vainīgs» (basketbola trene-ris – red. piezīme) Juris Garkalns, kurš meitenes pirms aiziešanas uz «TTT» trenēja Bauskā.Ja ne padomju laiki, vai vari iedomāties, ka tu maizi pelnītu ar basketbolu?– Jā, noteikti. Sportu es liktu savai tagadējai profesijai pretī. Ja man būtu bijusi izvēle, es pelnītu iztiku ar basketbola spēlēšanu. Es pamēģināju stāties toreizējā Fizkultūras institūtā, bet ne visi var būt treneri vai pedagogi. Kā trenerim tev jābūt atbildīgam par to, ko tu māci un kā tu māci. Spēlējot tu atbildi pati par sevi un komandu. Ja šodien savāri zapti uz laukuma, nākamreiz tu centies to izlabot. Sportā tā ir – viena diena laba, otra – slikta. Komandā to jūt – ja kādam ir slikts garastāvoklis, arī citi nokar degunu.Vienības noskaņa ir ļoti svarīga. Valsts veterānu čempionātā ar Bauskas reģiona komandu ceturto reizi ieguvām zelta medaļas, un tas lielā mērā nāca ar vienības garu. Tagad spēlējam kopā tādas meitenes, kas uzslavē cita citu, ja kaut kas izdodas, bet nepārmet, ja kas nesanāk. Neviens nav ideāls, bet visi norunā un dara. Ir ļoti labs komandas kodols. Prieks satikties un kopā spēlēt. Visu uztveram ar humoru un labvēlību. Tas arī mudina turpināt spēlēt.Spēlējat arī pret večiem...– Jā, ziemas turnīros un «Solobasket». Nu, kurš iet mūsu vecumā «bīdīties» pret večiem...? Bet viņi mums pāri nedara, viņi ir ļoti solīdi. Arī jaunie puiši sportisti ir pieklājīgi, sveicina uz ielas. To nevar sagaidīt no daudziem, kam nav normāla brīvā laika pavadīšanas veida. Daudziem jauniešiem nav vēlmes piedalīties, izmēģināt ko jaunu. Sportisti nav jāmudina piedalīties, viņi gatavi paši ieguldīt darbu, lai kaut kas notiktu.Kā sportā iesaistīt vairāk jauniešu?– Manuprāt, bieži sporta stundas ir tikai ķeksītim. Agrāk bija GDA normatīvi, ko varēja izpildīt jebkurš viduvējs pusaudzis. Skolotājs redzēja, ko katrs var izdarīt, un tik no viņa arī paprasīja.Lielā mērā vainīgi vecāki, kuriem kādreiz bērnībā fizkultūrā bija problēmas, un tagad viņi vaimanā – ārprāts, kā man tur gāja, kā man tas riebās! Līdzīgi ir ar zobārstu – bērns saklausās, kā vecāks bērnībā cietis, un jau nāk ar tādu attieksmi, ka viņam te nez ko nodarīs. Vecākiem jādomā, ko viņi runā ar bērnu un ko viņi runā savā starpā, jo bērni visu dzird. Ir bijis tā, ka zobārste izraida tētuku no kabineta, kurš biedē pirmo reizi atvesto dēlu – «tūlīt tev būs tā, kā es ar to fleksi...». Vai arī – «sēdi, sēdi, daktere tev neko nedarīs...»Vai mūsu novados kādreiz atjaunosies sieviešu, meiteņu basketbols?– Bauskā kādreiz bija ļoti augsts līmenis spēlētājām, bet arī treneri bija izcili. Atjaunošana atkarīga no sporta skolas vadības gribas. Iecavā bija mēģinājumi organizēt grupu, bet nebija piekrišanas. Mums ir daudz sporta veidu, kuros bērni masveidīgi var piedalīties – futbols, basketbols, volejbols, hokejs... Vecākiem tas jāatbalsta.Jaunieši baidās no grūtībām. Nesen noskatījos, kā treniņā skrien puiši. Prasu trenerim – vai tā tev veselības grupa? Nē, basketbola komanda! Kāpēc tik lēni? Nevaru piespiest, tad nenāks vispār... Reti ir tādi kā Agata Geka (Rīgā spēlējo-ša jaunatnes basketboliste no Ieca-vas – red.). Viņa saprot, ka jāiegulda daudz darba un laika, lai kaut ko sasniegtu, un mērķtiecīgi to dara.Vienmēr jau kāds izceļas. Vai vajadzētu lielāku masveidību?– Masveidība būtu kaut kas ar varu uzspiests. Jācenšas bērnus iesaistīt spēles veidā, piemēram, Rīgā bija aizraujoša vingrošanas diena. Taču tas kādam jāsarīko, jābūt iniciatoram. Rezultāts ļoti atkarīgs no viena diviem cilvēkiem, kam jāspēj paprasīt no citiem.Vai rajonu sadalīšana neizjauca amatieru sporta organizācijas sistēmu?– Iepriekš pārstāvējām vienu kompaktu vienību, visi bija kopā. Tagad katram novadam jāveido sava struktūra. Sadarbības problēmu starp novadiem, manuprāt, nav. Es spēlēju pie Bauskas, neviens man to neliedz. Tur ir arī Vēsma Veģere no Rundāles. Sportisti jāapvieno komandās, tas prasa papildu darbu, bet sporta organizatori ir pieraduši to darīt.Kad uziet uz laukuma, aizmir-stas, ka ir čupā ceļi vai mugura. Viens otrs spēlē nosaitēts visā augumā, cits – ar gūžas protēzēm... Visiem ir veselības problēmas, visi cieš sāpes, bet tad, kad jāspēlē, – vairs nesāp nekas. Sports, sevišķi basketbols, ir vīruss, kas pāriet hroniskā slimībā, un no tās negribas izārstēties. INESE GĀGADzimusi: 1956. gada 12. jūnijā.Izglītība: 1974. gadā pabeigusi Iecavas vidusskolu,1979. gadā absolvējusi Rīgas Medicīnas skolu (tagad 1. medicīnas koledža).Darba pieredze: Rīgas 3. poliklīnika, no 1981. gada – Iecavas poliklīnika, tagad Iecavas veselības un sociālās aprūpes centrs.Vaļasprieki: lasīšana, sports – no 1969. gada spēlē Bauskas rajona, tagad – starpnovadu dāmu veterānu basketbola izlasē.Ģimene: māte, meita Elīna, mazbērni Kate un Emīls.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Slimība», no kuras negribas izārstēties

Kategorijas