Jebkurā vecumā var dzīvot ar prieku

2012. gada 17. augusts 00:00

Savu apbrīnojamo možumu skaistkalniete Dzidra Kaminska dāsni dala citiem, tāpēc pie pensionētās skolotājas bieži ir ciemiņi, kuru vidū ne mazums jaunu cilvēku.Dzidrai ir 85 gadi un maz laika, tik aizņemta viņa jūtas, jo dienas piepildītas ar dažādiem pienākumiem. Ozolainiete Skaistkalnē ieprecējusies. Vīratēvs teicis dēlam, ka viņš pagānu mājās atvedis, jo visi Kaminski bija katoļi, bet Dzidra kristīta un iesvētīta luterāņu baznīcā.Vīra vecāku pirms 90 gadiem celtajās Mežinieku mājās Dzidra dzīvo joprojām. Pirms diviem gadiem miris uzticamais dzīvesdraugs Arvīds, bet viena Dzidra nejūtas – pa logu redzama dēlu ģimenēm uzceltā māja, un vairākas reizes dienā kāds no tuviniekiem pie viņas ienāk.Ar mazmazmeitu uz ballēmKlausoties Dzidras humora pilnajā stāstījumā, var nodomāt, ka dzīve viņu saudzējusi. Taču nav trūcis ne sāpju smaguma, ne rūgtu asaru. 2002. gada Jāņos nomiris jaunākais dēls un pēc divām nedēļām – vecākais. 22 gadu vecumā autoavārijā gājusi bojā mazmeita. Palicis tikai mazdēls Ivo, kuru vecmāmiņa palīdzējusi audzināt no astoņu gadu vecuma.Smagos zaudējumus Dzidrai Kaminskai palīdzējis pārdzīvot optimisms. Viņa ir pasaules cilvēks, ne mājās sēdētāja. Kur tik pasaucot, tur viņa skrienot, un īpašu prieku sagādā jaunā paaudze.«Mazdēls Ivo apprecēja klasesbiedreni Elitu, un viņu jaukajā ģimenē man ir divi mazmazbērni – Krists mācīsies otrajā klasē, četrus gadus vecs jau prata lasīt, sit bungas pūtēju orķestrī pie Jāņa Kalniņa. Elīna šajā pavasarī pabeidza vidusskolu un iestājusies Stradiņa universitātē. Krists pašlaik palīdz man sastrādāt malku, bet ar Elīnu ejam uz ballēm un paliekam līdz beigām. Kanepenē biju visas trīs dienas, vien teātra izrādi neredzēju, jo ciemiņi atbrauca. Pļaviņās dzīvo Krista, mans trešais mazmazbērns, kuru redzu retāk,» stāsta vecvecmāmiņa. Par savu sargeņģeli Dzidra sauc jaunākā dēla atraitni Mārīti, kura gandrīz no acīm nolasa visas vajadzības.Pret nespēku ar nūjāmSkumjām viņa savu laiku neatvēl, jo esot tik daudz cita, ko darīt. «Ir ļoti mīļas četras meitenes no mana priekšpēdējā izlaiduma, viņas vienmēr mani atceras, un visām esmu bijusi uz kāzām. Agrāko gadu kolēģi, Skaistkalnes vidusskolas tagadējie pedagogi atnāk, arī draugu man netrūkst. Apgrozība liela – ballītes jārīko, pašai ciemos jāiet. Jākustas un jādzīvo ar prieku, sāksi sēdēt un sevi žēlot – drīz visas maliņas sāpēs,» saka pensionāre.Par ko vaidēt tiešām būtu, jo pirms gadiem Dzidra salauzusi vienu roku, pēc laiciņa otru, lietū ejot uz pastkastīti paslīdējusi dubļos un krītot salauzusi plecu, rokā vēl tagad ir stienis. «Kaut kur posāmies iet, vecītis mani steidzināja, kāja aiz sliekšņa aizķērās, es stenderē iekšā, un otrs plecs pagalam. Esmu saķīlēta kā sportists,» smejas Dzidra. Nespēkam viņa turas pretī nūjojot – līdz ceļa galam, līdz meža stūrim, un tā vairākas reizes no vietas.Necieš čīkstētājusJākustina arī prāts, tāpēc «Bauskas Dzīve», «Latvijas Avīze» abonētas visam gadam. Tiek izlasīti arī tuvinieku ģimenēs pasūtinātie žurnāli. Reizēm līdz diviem naktī lasot, ja pa dienu nav iznācis. Viņa interesējas par politiku, jo jāzina, kas notiek valstī un pagastā. Atmiņas treniņam Dzidra Kaminska katru dienu atrisina kādu krustvārdu mīklu un trīs reizes piedalījusies erudīcijas spēlē televīzijā. Joprojām viņa var nosaukt visu Eiropas valstu galvaspilsētas, Amerikas štatus, Āzijas valstis. No Āfrikas gan tikai pusi, visas nevarot atcerēties.Pensionāre necieš čīkstētājus un tos, kuri negrib strādāt. Viņas pašas darba mūžs ir apbrīnojams – ģeogrāfiju Skaistkalnes vidusskolā Dzidra Kaminska mācīja 57 gadus un atzīst, ka tas bijis dzīves skaistākais laiks.Jaukas atmiņas saistās ar ceļojumos redzēto. Dzidra ilgus gadus dziedājusi Bauskas skolotāju korī «Daina», ar kuru daudz kur pabijusi. 1979. gadā tikusi pat uz Ameriku apciemot brāli un joprojām brīnās, kā tas atļauts, jo Dzidras tēvs bijis represētais. Kopš viņa ir pensijā, tālāk par Latviju nav būts, lielākoties vienas dienas ekskursijā. Ja būtu iespēja, gribētos aizbraukt uz Skandināvijas valstīm, atklāj Dzidra.Neļauties slinkumamVedināta fotografēties pie puķu dobēm, Dzidra novaidas – tur taču esot īsti džungļi, ziemcietes tā sacerojušas, ka nevar izravēt. Viņai esot palīgi, tomēr Dzidra sev neļauj slinkot.Nupat norakusi agros kartupeļus un stāsta, ka brīvajā zemē grib iesēt dilles rudenim. Svaigus zaļumus un visu citu, kas izaug dārzā, viņa ēd katru dienu. Nesen žurnālā «Ievas Veselība» izlasījusi, ka sirdij nāktu par labu 20 tomāti nedēļā, bet tie īsti negaršojot. Vecam cilvēkam nevajagot daudz ēdiena, saka Dzidra, jāēd tas, kas ir, un tas, kas garšo.Dzidra stāsta, ka šovasar bijusi mežā avenēs, gurķi izauguši, vajadzējis tos marinēt, draugi atveduši ogas, nācies vārīt zapti. «Varētu jau gaidīt palīgus, bet es pati vēl varu. Re, kur man burkā ienācies ķiršu uzlējums, nogaršosim, mana marka! Reizēm pa mazam mēriņam jāieņem, lai asinis ātrāk kustas,» iesaka Dzidra.Īpaši slimojusi viņa neesot, un savā dzimtā, izrādās, ir izturīgākā. Tēvs un māte nodzīvojuši līdz 72 gadiem, brāļus un māsu, kura nomirusi pērn, Dzidra pārdzīvojusi. Skaistkalne Dzidrai Kaminskai kļuvusi ļoti mīļa. Lai atbraucot ceriņu ziedēšanas laikā, tad esot ļoti skaisti un visa apkārtne smaržo, aicina pensionētā skolotāja.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jebkurā vecumā var dzīvot ar prieku

Kategorijas