Tad, kad cerība ir maza, bet brīnums notiek

2012. gada 17. augusts 00:00

70 gadu jubileju svin Janīna Šlēkste.«Pati neizjūtu, ka būtu nobriedusi pensijai. Nespēju iedomāties, kā bez darba, kā bez manis,» uzskata neatliekamās medicīniskās palīdzības medmāsa Janīna Šlēkste. Ātrajā palīdzībā viņa strādājusi jau 18 gadu vecumā. Darbā aizritējušos gadus jubilāre raksturo kā ļoti labus, laiks pavadīts pilnvērtīgi, nav, par ko sūdzēties. «Lieliski kolēģi, ar visiem var sastrādāties. Daudzi nāk praksē, ieklausās, ko saku. Ir tik jauki, kad viņi pateicas, jo mans padoms noderējis,» tā baušķeniece. Pašai arī ik pa laikam nākas iejusties skolēna ādā, jo mediķiem, tāpat kā pedagogiem, regulāri jāapmeklē kursi. Notiek arī dažādi pieredzes apmaiņas braucieni.Trenējas ar ģimenes locekļiemJanīnas ģimene nāk no Cīravas pagasta Kurzemē, jubilāre dzimusi Skrundā. Īsi pēc viņas nākšanas pasaulē ģimene pārcēlusies uz Bausku. «Tās bija bēgļu gaitas, jo tolaik karoja,» paskaidro Janīna.Jau bērnībā viņa sapratusi, ka vēlas kļūt par mediķi: «Toreiz nebija lielas izvēles. Zinu, ka uz lauka negribēju strādāt, patika būt kopā ar cilvēkiem, palīdzēt viņiem.» Nelielas iemaņas Janīna bija uztrenējusi, augot četru bērnu ģimenē. Vienmēr kādam gadījās kāds pušums, ko apsaitēt. Jubilāre iestājās Rīgas medmāsu skolā, taču ģimenes apstākļu dēļ mācības tika pārtrauktas, un 1965. gadā izglītošanās pabeigta māsu skolā Bauskā.Darbu slimnīcā Janīna sāka kā sanitāre, taču drīz vien tika paaugstināta par māsu bērnu nodaļā, kur nostrādāja piecpadsmit gadu. «Sākumā gāja grūti, nevarēju sarast un raudāju līdzi piederīgajiem, īpaši tad, ja kas bija atgadījies ar kādu mazuli. Taču reizes, kad cerība bija maza, bet brīnums tomēr notika, un visi pēc tam bija smaidīgi, deva spēku strādāt,» stāsta Janīna.Pēcāk sekoja vecākās māsas darbs infekcijas nodaļā, līdz veco ēku pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā nojauca. Tikmēr baušķeniece tika pārcelta uz Iecavu, kur vairākus gadus arī nostrādāja. Atnākot atpakaļ uz Bausku, Janīna pārgāja uz ķirurģijas nodaļu. Nāk pārmaiņasJubilāre stāsta, ka šo gadu laikā daudz kas mainījies slimnīcas apkārtnē. Agrāk tās pagalmā ganījies zirgs. Ar to agrāk Jānis Dzalbe slimnīcai vedis maizi, gaļu un piena produktus. Poliklīnikas vietā bijuši dārziņi. Kopš slimnīcu sācis vadīt Uģis Zeltiņš, apkārtne kļuvusi sakoptāka, nocirsti koki, kas aizēnoja logus, izveidotas taciņas, un regulāri tiek pļauts zāliens.Tās esot tikai ārējās izmaiņas, daudz pārmaiņu piedzīvots arī darbavietā. Gan slimnīca, gan poliklīnika tikusi pie lifta, sagādāta dārga aparatūra, veikti remonti. «Skumji, bet tik labi aprīkotā slimnīcā vairs nevar izmantot visas iespējas, ko tā reiz sniedza,» uzskata Janīna. Līdz ar samazinātajām funkcijām arī kolēģu ir kļuvis mazāk. Pieredzes apmaiņas braucienā uz Jelgavas slimnīcu jubilāre novēroja, kā tur pieaugusi slodze: «Te bija viena māsiņa uz piecpadsmit pacientiem, Jelgavā tie ir četrdesmit pieci. Nav īsti laika, lai ar katru aprunātos. Manuprāt, tas nav normāli, jo šādi zūd cilvēciskais kontakts.»Bērni izaug slimnīcāĢimenē ir trīs meitas, kas tikpat kā izaugušas slimnīcā. «Toreiz nebija bērnudārza, mazās ņēmu līdzi uz darbu,» stāsta Janīna. Nav brīnums, ka vecākā meita Anita kļuvusi par medmāsu. Arī jaunākā meita Indra strādā slimnīcā, viņa ir pavāre. Vidējā – Dace – ir friziere. «Galvas kopšana taču arī saistīta ar veselību,» joko jubilāre. Meitas viņai sagādājušas septiņus mazbērnus, un tie – vienu mazmazmeitiņu.Janīnas dzīve nav tikai darbs. Kad ir brīvs, gaviļniece dodas uz dārziņu, apmeklē teātri vai ceļo.Lai gan dzimšanas diena bija nedēļas sākumā, to viņa svinēs nākamnedēļ ar ģimeni un kolēģiem, kas savā ziņā arī ir ģimene. Tas notiks viesu namā «Bērzkalni».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tad, kad cerība ir maza, bet brīnums notiek

Kategorijas