Starp jauno un nemainīgām vērtībām

2012. gada 7. septembris 00:00

55 gadu jubileju svin Arnis Indriks.Viņa pasē kā dzimšanas vieta ir ierakstīti Vecumnieki, bet ceraukstieša Arņa Indrika ikdiena aizrit Bauskā. Jubilārs atklāj, ka bērnībā nav bijis paraugbērns, skolā nav gribējis mācīties: «Nebija tā, ka galva bija pilna ar visādām domām, tur bija tukšums.» Bauskas 1. vidusskolā viņš mācījies līdz astotajai klasei, tolaik sastrādāts gana daudz nedarbu. «Direktors Laimonis Rācenājs mani izvazāja pa visādām iestādēm,» stāsta Arnis, tomēr līdz šim brīdim savas izdarības nenožēlo.«Bija tāda grāmatiņa ar profesionālajām skolām, to šķirstot, apstājos pie 34. «profenes» (tagad Rīgas Stila un modes profesionālā vidusskola – red.). O, kas par piedāvājumu! Tur varēja izmācīties par fotogrāfu, šuvēju, frizieri, bet es izvēlējos pulksteņmeistara arodu,» atceras ceraukstietis. Izglītības iestādi viņš pēc trim gadiem veiksmīgi absolvējis un atzīst, ka tur pieradināts pie disciplīnas. Arī mācības gājušas pie sirds.Fotografē un regulē mūzikuTad nāca iesaukums armijā. Arnis stāsta, ka dienēja apsardzes rotā Ivanovā, kas atrodas starp Maskavu un Gorkiju (tagad Ņižņijnovgoroda – red.) Krievijā: «Tur tiku pielikts pie plakātu zīmēšanas. Lielākoties tie bija dažādi grafiki. Man vajadzēja rakstīt sienas avīzi, kas bija pilna ar komunisma slavināšanas saukļiem. Tas bija murgs, taču ļoti labi iemācījos krievu valodu.»Atgriežoties dzimtenē, jau atkal sev jautājis, ko darīt tālāk. «Nācu atpakaļ uz Bausku un pāris gadu nostrādāju Sadzīves pakalpojumu kombinātā par pulksteņu remonta meistaru,» stāsta Arnis.Jubilārs no tēva mantojis interesi par fotografēšanu. Tas ilgāku laiku bijis hobijs līdz brīdim, kad pieņemts piedāvājums strādāt par fotogrāfu PSRS 50. gadadienas padomju saimniecībā Ceraukstē. Darbu tur viņš apvienoja ar citu aizraušanos – mūziku. Arnis kādu laiku strādāja par grupas «Dālderi» skaņu operatoru, tas bija papildu ienākumu avots.Sāk ar vimpeļiemSavulaik Arni fotogrāfa vakancei bija uzrunājis «Bauskas Dzīves» redaktors Gunārs Šimkevics, taču piedāvājumam piekritis tikai ar otro reizi: ««Dālderi» tolaik jau bija pajukuši, atkal bija jāmeklē papildu ienākumu avots.» Avīzē darbu Arnis sāka 1982. gadā un ar pārtraukumiem te nostrādāja līdz 90. gadu sākumam. Redakcija kā darbavieta viņam patikusi vislabāk. «Te bija foršs kolektīvs, un darbs interesants. Iespējams, strādātu līdz šim brīdim, taču nebiju apmierināts ar atalgojumu. Daudzviet varēja nopelnīt vairāk,» atzīst Arnis.Kopš valsts neatkarības atgūšanas viņš strādā SIA «Tipo Print», ko nodibinājis kopā ar kolēģi. Jubilārs atklāj, ka bizness sākās jau 80. gadu otrajā pusē, kad sākuši ražot tolaik populāros vimpeļus. «Pirmā reize bija Gaiziņa karnevālā. Citiem tirgotājiem to bija simtiem, mēs savējos varējām saspraust uz katras rokas pirkstiem, bet izrādījās, ka mūsējie bija labākie. No sākuma prasījām rubli piecdesmit, bet pēc brītiņa sapratām, ka varam cenu pacelt. Kad kāds jautāja, kāpēc tagad tie ir dārgāki, atteicām, ka tos lētākos jau esam pārdevuši,» atceras ceraukstietis. Pēc tam apmeklētas vai katras sacensības, vimpeļiem piebiedrojušies karodziņi un citi nieciņi, kamēr bizness paplašinājies līdz tipogrāfijai.Aizraujas ar tehnoloģijāmBrīvajā laikā Arnis vēl joprojām turpina fotografēt un interesējas par jaunākajām tehnoloģijām, it īpaši pēdējā laikā par apbrīnas vērtu «spēļmantiņu» kļuvis nesen iegādātais planšetdators «Apple iPad». «Tā ir vesela fotostudija. Bildes var apstrādāt gluži tāpat kā ar stacionāro datoru, kas aprīkots ar «Photoshop». Nav jāmaksā vairāki simti vai jāzog, kā to daudzi dara, programma maksā tikai septiņus eiro.»Tomēr jubilārs uzsver, ka ir nemainīgas vērtības. Nesen viņš «paspēlējies» ar veciem fotoaparāta objektīviem, un, kā izrādās, atsevišķus efektus fotogrāfijās nespēj aizstāt jaunā tehnika.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Starp jauno un nemainīgām vērtībām

Kategorijas