Labākie dziednieki – zeme, daba un darbs

2012. gada 14. septembris 00:00

Viņa gribēja kļūt par mākslinieci, varēja būt juriste, tomēr par Dainuvītes Airas Bergmanes mūža profesiju kļuva medicīnas māsas darbs. Bauskas slimnīcā viņa strādā kopš 1962. gada 1. septembra – jau 50 gadu.Izaudzināta meita Arta, mazmeita Vikija Elizabete nākamgad beigs Bauskas Valsts ģimnāziju, taču Dainuvīte teic, ka viņa ir ļoti piederīga savai otrajai ģimenei – kolēģiem Bauskas slimnīcā.«Saskaitīju, ka manā laikā – 50 gados – slimnīcu ir vadījuši 14 galvenie ārsti, valdes loceklis Uģis Zeltiņš ir 15. Esmu strādājusi piecu virsmāsu uzraudzībā un ar 28 ķirurgiem, ne vienu vien esmu pārdzīvojusi,» stāsta Dainuvīte Bergmane. No pašas apakšasBeidzot Griķu pamatskolu, Dainuvīte gribējusi stāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, jo zīmēšana, gleznošana bija un ir viņas sirdslieta. Apsvērusi, ka nav, kur Rīgā apmesties mācību laikā, šo sapni Ceraukstes meitene nolikusi malā uz ilgiem gadiem. Padzīvojusi mājās, līdz tēva māsīcas medicīnas māsas Vizma Kapele un Emīlija Pīle aicinājušas strādāt Bauskas slimnīcā. Viņa darbu slimnīcā sākusi no pašas apakšas – kā sanitāre operāciju zālē. Lai tiktu tālāk, ieguvusi medicīnas māsas profesiju, 1966. gadā pabeidzot Bauskā izveidoto Sarkanā Krusta medicīnas skolu, kas piedzīvoja divus izlaidumus.1971. gadā Dainuvīte Bergmane sāka strādāt par virsmāsu Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, pēc tam 14 gadus bijusi Bauskas poliklīnikas vecākā māsa. Ar pateicību viņa piemin savas kolēģes medicīnas māsas Elitu Opuli un Veru Bajāri, no kurām daudz mācījusies. Kopš Bauskā veic kuņģa izmeklēšanu ar endoskopijas metodi, gandrīz 30 gadu līdztekus virsmāsas darbam Dainuvīte šajā procesā asistējusi ārstiem un dara to joprojām. Izjust un redzētDaudz laika bērnībā pie mammas slimnīcā pavadījusi meita Arta. Koridorā uz operāciju zāli meitēns spēris savus pirmos solīšus, pēc bērnudārza pēcpusdienas vadījusi nodaļā, kamēr abas ar mammu varēja doties mājup. Tagad neko tādu slimnīcā nepieļautu, bet toreiz divus mēnešus pēc dzemdībām bija jāatsāk strādāt un «māmiņu algas» sapņos nerādījās.Pirmoreiz ārpus Latvijas robežām uz Eiropu Dainuvīte devusies 90. gadu vidū, kad, piedaloties Ambulatoro medicīnas māsu asociācijas darbā, divas nedēļas pavadījusi pieredzes apmaiņas braucienā Dānijā. Tam sekoja profesionālas vizītes Vācijā, Itālijā, Čehijā, Zviedrijā, Somijā. Redzētais ieinteresēja, un, centīgi krājot naudu, izvēloties vislētākos ceļojumu piedāvājumus, guļot autobusā, pārnakšņojot pieticīgos hosteļos, Dainuvīte apceļojusi daudzas Eiropas valstis. Neesot bijusi Portugālē, Spānijā, Īrijā, Anglijā, gribētos redzēt arī Ameriku. Augšāmcelšanās Dzīve varēja beigties 1998. gada 26. novembrī, kad Bauskas slimnīcas ātrās palīdzības mašīna Rīgā avarēja. Pacienti necieta, bet bojā gāja autovadītājs, smagi cieta Dainuvīte Bergmane un ārste Biruta Kvetkus. Nedēļu viņa gulējusi bez samaņas, elpošanu nodrošināja aparatūra, operācijas sekoja cita citai. Gluži vai «pa gabaliņiem» viņu toreiz kopā salicis Rīgas 1. slimnīcas ķirurgs Andris Pavārs. Pamazām atspirgstot, Dainuvīte sapratusi, ka viņai ir vēlreiz uzdāvināta dzīve, un tai bijusi gluži cita vērtība nekā iepriekš. «Pusgadu ārstējos slimnīcā. Pirmajā laikā bija tikai viena doma – palikt dzīvai. Kad tiku uz mājām, kolēģi nāca mani masēt, vingrināt, mācīja staigāt. Gadu pēc avārijas biju uz kājām. Daudzi neticēja, ka tas vispār ir iespējams,» atceras Dainuvīte.Viņa varēja pensionēties no 55 gadu vecuma, taču pat prātā nav nākusi doma par aiziešanu no darba. «Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka visu šo daudzo gadu laikā man nav bijis tāda rīta, kad uz slimnīcu būtu nākusi ar nepatiku. Gluži pretēji, tieši šajā darbā jūtos īstajā vietā,» saka Dainuvīte. Pensionāre – studentePēc briesmīgās nelaimes viņa ne tikai atgriezās darbā, bet arī pabeidza augstskolu. D. Bergmane atklāj, ka viņai rados ir bijuši gan mediķi, gan juristi: «Pirms gadiem desmit tika izvirzīta prasība, ka medicīnas māsām jāiegūst augstākā izglītība. Biju savā arodā strādājusi vairāk nekā 40 gadu, ko jaunu šajā profesijā es vēl varētu iemācīties? Nepatīk kaut ko darīt ķeksīša pēc. Taču tā bija iespēja studēt to, kas mani vienmēr interesējis, – augstskolas «Turība» Bauskas filiālē ieguvu pirmā līmeņa juridisko izglītību. Studēju par savu naudu, biju vienīgā pensionāre grupā, mācījos ar azartu un, iespējams, biju laimīgāka nekā daudz jaunākie līdzās.»Uz darbu Bauskas slimnīcā tagad Dainuvīte nāk divas dienas nedēļā, kad tiek pieņemti pacienti gastroendoskopijas kabinetā. Viņa pārdzīvo, ka valsts finansējums šim izmeklējumam tik ierobežots, ka cilvēki atliek ārsta apmeklējumu, jo nevar par to samaksāt. Diena par īsuBrīvā laika ir vairāk, un tomēr diena par īsu, lai pagūtu visu, ko gribas, – ņemt otu rokā un uzburt kādu kluso dabu, veidot ziedu kompozīcijas, kopt zemi, būt kopā ar meitu un mazmeitu, ceļot. Pie mājas Bauskā Dainuvītei ir dārzs, un draugi smejoties, ka viņai noderētu stādi «uz riteņiem», jo katru gadu stādījumus pārkārtojot, pārveidojot. Ar to vēl nav gana, Dainuvītei ir zemesgabaliņš arī Brunavas pagastā. Tur viņa stāda kokus – egles, bērzus, ir dārza mājiņa, siltumnīca, taču galvenais – puķes, ziemciešu vien vairākas dobes, kur nu vēl pārējās.«Kad jūtos nogurusi, asinsspiediens lēkā un zāles nepalīdz, zvanu meitai, lai ved mani uz laukiem. Ielaižu rokas uzirdinātā zemē, un tā mani dziedē labāk par jebkurām tabletēm,» saka Dainuvīte Aira Bergmane.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labākie dziednieki – zeme, daba un darbs

Kategorijas