Sports līdzīgs lauksaimniecībai

2012. gada 19. septembris 00:00

Bijušais olimpietis Juris Vovčoks kamaniņbraukšanā norūdījies zemkopja darbam.Ideāla kārtība, jaunāki un vecāki traktori un kombaini rindojas laukumā pie plaša angāra. Apkārtne tīri sakopta gan pie mājas, gan ražošanas teritorijā. Tāda ir Jura Vovčoka saimniecība «Kalnieši» pie Iecavas–Jelgavas ceļa. Savulaik cītīgi trenējies kamaniņbraukšanā, sasniedzot Latvijas līdera un divu ziemas olimpiāžu dalībnieka godu, nu jau teju 15 gadus Juris tikpat pamatīgi apstrādā zemi.Kādas ir jūsu atmiņas par ziemas olimpiādi Lillehammerē un Nagano?– Olimpiskās spēles ir liels sporta pasākums, abas bija fantastiski sarīkotas. Par paša sniegumu nekāds liels prieks vai vilšanās nav atmiņā palikuši. Sen jau tas bija, daudz gadu pagājuši. Sportistiem olimpiāde ir īpaša tāpēc, ka tā ir tikai reizi četros gados, daudz darba jāiegulda.Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas sportistus bez medaļām sauc par «tūristiem» un uzskata, ka valstij tādi nebūtu jāatbalsta?– Praktiski visu sportistu dalību olimpiādē apmaksā no Starptautiskās Olimpiskās komitejas līdzekļiem. No nodokļu maksātāju naudas tur gandrīz nekā nav, ja nu vienīgi Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāju lielās algas. Sportistu atalgojums atkarīgs no sporta veida. Valsts atsevišķiem sporta veidiem maz maksā. Piemēram, hokejistiem klubos ir lielas algas, bet valsti viņi pārstāv bez atalgojuma, ja nu vienīgi saņem prēmiju par labu rezultātu. Ja kāds grib uz olimpiādi, lai strādā, cenšas, trenējas, izpilda olimpiskos normatīvus un brauc! Iespējas ir jebkuram.Cik daudz spēka un laika jums bija jāiegulda, lai nokļūtu uz olimpiādi?– Es 1985. gadā sāku mācīties Murjāņu sporta internātskolā, un pagāja deviņi gadi, kamēr bija redzami sasniegumi. Vismaz pieci seši gadi jāvelta, lai gūtu kādus panākumus.Uz Murjāņiem mani aizveda vecāki. Pirms tam nebiju nekur trenējies. Vasarā bija treniņnometne, kurā treneri atlasīja, kurus ņemt, kurus ne. Visus pēc kārtas neņēma. Skatījās, kuram jau ir kādi panākumi, kurš ir centīgāks.Vai ieguldījums bija ieguvuma vērts?– Protams. Citādi nebūtu jēgas nemaz sākt trenēties. Pēc Nagano olimpiādes beidzu sportista karjeru un sāku strādāt lauksaimniecībā. No kaut kā cilvēkam jāpārtiek, bet kamaniņu sports toreiz vispār bija bez naudas, bez nekā. Jā, tur bija slavenības, Vera Zozuļa man bija trenere pēdējos gados, bet no tā nekāda nauda nerodas. Man tolaik ap 30 latiem alga bija. Tikai mājās, vasarā strādājot lauku darbus, kaut ko nopelnīju, lai varētu iztikt.Kas jūs tomēr motivēja trenēties un pārstāvēt Latviju?– Kā jaunam puikam man bija vienalga. Man bija 13, 14 gadu, kāda tur motivācija, vienkārši trenējos sporta pēc. Es negāju uz Murjāņu skolu, lai piedalītos Olimpiskajās spēlēs vai kaut ko izcīnītu. Nezinu, vai tur kāds tā uzreiz sapņoja – iešu uz sporta skolu un kaut ko sasniegšu... Tajā laikā tas nemaz nebija tik droši.Ko jūs teiktu vecākiem, kas tagad ļoti cenšas savus bērnus iedabūt lielajā sportā?– Jāzina, vai paši bērni to grib. Nav jēgas spiest, ja pats bērns negrib sportot. Nemaz jau tik viegli tur nav.Vai padomju sports bija liela gaļasmašīna? Dzirdēts par pārslodzēm, pārmērīgu dopingu...– Kamaniņu sportā tādas lietas neviens nelietoja. Par citiem sporta veidiem nezinu. Varbūt ļoti spēcīgiem sportistiem, kas bija Padomju Savienības pirmajā trijniekā, tas pastāvēja. Ja tu tur nebiji tuvumā, varēji ēst, ko gribi, nekas nemainīsies. Esi piecpadsmitais, kaut ko saēdīsies – būsi četrpadsmitais...Kas sporta sistēmā mainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas?– Varējām pārstāvēt neatkarīgu Latvijas valsti. Man negadījās pārstāvēt PSRS, jo tur bija liela konkurence. Domāju, ka sportistiem būtībā ir vienalga. Viņi neiesaistās politikā. Es dzīvoju Latvijā – pārstāvu Latviju. Dzīvotu citur – pārstāvētu citu valsti.PSRS laikos sportā liela nauda tika ieguldīta, visi trenējās, bija lielas iespējas. No daudziem sportistiem varēja atlasīt labākos. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas samazinājās sportistu loks un konkurence. Tagad vairs nav tādas klubu sistēmas, kā bija iepriekš.Vai jūs ietu tam visam cauri vēlreiz?– Protams.Ko sports jums devis kā zemniekam?– Sports ir līdzīgs lauksaimniecībai – viena mērķa vārdā gadi tiek tērēti. Ne sportā, ne zemkopībā nevar neko panākt uzreiz. Sāc tagad gatavot lauku, lai pēc trijiem gadiem būtu labāka raža. Tāpat arī sportā – trenējies gadus četrus, lai panāktu labākus rezultātus. Jāiegulda laiks un spēks, un pēc tam tikai redzēs, vai kas sanāks.Jūs labprāt tiekaties ar skolēniem un stāstāt savu pieredzi. Vai mudināt viņus censties pēc lielā sporta?– Jāskatās, kāda kuram ir veselība. Sportā ir maksimālas pārslodzes. Ja bērnam ar veselību kaut kas nav kārtībā, nedrīkst riskēt. Tagad hokejā, basketbolā uz laukuma mirst 18, 19 gadus veci puiši – tas nav pareizi. Par to jādomā arī vecākiem, jo bērni mēdz aizrauties.Kāda tagad ir jūsu saistība ar sportu?– Skatos televīzijā dažādas sacensības (smaida). Sporta veidus nešķiroju, un, ja vēl kāds latvietis iet pa priekšu kā Štrombergs...Kā vērtējat lauku politiku? Vai valdība jums palīdz strādāt?– Kas tur no valdības atkarīgs? Kāpēc lai tā palīdzētu? Ļoti jauki būtu, ja arī Eiropā visas subsīdijas noņemtu. Būtu tīra konkurence. Liela daļa Eiropas naudas uztur tikai izglītotos cilvēkus ministrijā, Lauku atbalsta dienestā, kas māk projektus rakstīt. Kad nodibināju saimniecību, uzrakstīju vienu projektu par atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem, lai būtu, ar ko sākt. Pēc tam vairs neesmu rakstījis. Projektus vienkārši aizpilda, lai būtu tā, kā ierēdņiem vajag. Tur ir pareizas, tukšas frāzes, bet vai tas tiešām ir vajadzīgs?Man nav arī nekādu kredītu, visu esmu pamazām papildinājis un veidojis. Tas dod lielāku neatkarību. Negribu atskaitīties par kaut ko cilvēkiem, kas tikai ieguvuši izglītību, bet paši nekad reāli nav neko ražojuši. Kā viņi var novērtēt, kas man jādara manā saimniecībā? Viņi paši varbūt ir nulles, neko paši nevarētu izveidot. Manuprāt, tur tādu ir liela daļa, kas tikai grib citus mācīt.Eiropas Savienība faktiski atbalsta nevis zemniekus, bet tehnikas un ķīmijas ražotājus. Subsīdiju nauda Latvijā vairāk aiziet tehnikai – paskatieties, cik mums ir laba tehnika uz lauka! Ne Lietuvā, ne Polijā tādas nav.Cik lielu dienas daļu jums aizņem lauku darbi?– Praktiski visu. Lielākoties visus darbus daru pats, ir daži strādnieki.Vienu gadu kandidējāt pašvaldību vēlēšanās. Vai nākamgad arī startēsiet kādā sarakstā?– Mani toreiz pierunāja. Nāca un runāja, kamēr pierunāja. Otrreiz vairs neiešu. Tas mani absolūti neinteresē. Man vienalga, kas ir pie varas un ko tur dara. Es visu daru pats un paļaujos tikai pats uz sevi. Neviens manā vietā nenāks un neko te nedarīs. JURIS VOVČOKSDzimis 1972. gada 16. janvārī.Mācījies Iecavas vidusskolā, 1991. gadā absolvējis Murjāņu sporta vidusskolu.Sasniegumi sportā:1991. gads – 1. vieta Pasaules kausa posmā Altenbergā komandu vērtējumā;1994. gads – Lillehammeres olimpiādē 12. vieta divnieku braucienā kopā ar Dairi Leksi, 21. vieta vieniniekā;1995. gads – 5. vieta Pasaules kausa posmā Siguldā, 12. vieta Pasaules čempionātā;1998. gads – Nagano olimpiādē 17. vieta divniekā kopā ar Māri Lēģeri, Pasaules čempionātā 12. vieta divniekā, 5. vieta komandā.1998. gadā pārtraucis kamaniņbraucēja karjeru un pievērsies lauksaimniecībai.Patlaban saimniecībā «Kalnieši» Iecavas novadā apstrādā 200 ha zemes, audzē kviešus, rapšus, dārzeņus, nedaudz kukurūzas.Vaļasprieki: ziemā skatās hokeju klātienē, makšķerē jūrā butes.Avoti: J. Vovčoks, olimpiade.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sports līdzīgs lauksaimniecībai

Kategorijas