BauskasDzive.lv ARHĪVS

Izskolo nākamo pedagogu paaudzi

KRISTAPS ĀBELNIEKS

2012. gada 21. septembris 00:00

145
Izskolo nākamo pedagogu paaudzi

Melitai Bebrei – 80 gadu jubileja.Baušķeniece Melita Bebre ir cilvēks, kura ar visiem var runāt par visu, un ne brīdi kādam no sarunā iesaistītajiem nekļūs garlaicīgi. Pensionētā angļu valodas skolotāja atklāj, ka pēdējā laikā viņa daudz lasa. «Grāmatas vairs nepērku, jo tās ir dārgas un aizņem daudz vietas. Man ļoti patīk psiholoģiskie detektīvi, daiļliteratūra un vēsturiskie apskati. Balzaka un Dikensa darbus varu pārlasīt vairākas reizes, un katrreiz rodas kāda jauna atziņa.»No mammas Melita pārņēmusi dzejoļu mācīšanos no galvas. Viņa tos varējusi runāt divas stundas, acis nepamirkšķinājusi. Taču līdz tam jubilārei ceļš ejams, pagaidām tiek apgūti tikai tuvākie, pārsvarā Aspazijas un Blaumaņa vārsmas. Melitu aizrauj sudoku mīklas un dokumentālie raidījumi par dabu.Cītībā rodas izcilībaMelita dzimusi Ventspilī, kur dzīvojusi līdz septiņu gadu vecumam. Kad tēvam vairs nebija darba ostā, ģimene pārcēlās uz Talsiem. Ģimenes galva savulaik pēc dalības kaujās pret Bermontu bija saņēmis 13 hektārus zemes.«Mācījos Ventspils ģimnāzijā, ļoti prestižā skolā. Tur strādāja veco laiku skolotāji, lielākā daļa bija vīrieši. Viņi bija inteliģenti un ieturēti,» atminas jubilāre. Viņas atzīmes sākumā bijušas viduvējas, taču ar cītīgu mācīšanos skola pabeigta ar izcilību. Pēc tam Melita izlēma studēt valodas. Tā kā Latvijas Universitāte tolaik valodniekus neuzņēma, jubilāre iestājās Valsts pedagoģiskajā institūtā Rīgā.Melita gribējusi apgūt gan angļu, gan vācu valodu, taču bija jāizvēlas viena. Institūta pasniedzējas, daļa pēc izcelsmes ebrejietes, bijušas ļoti izglītotas, absolvējušas Kembridžas un citas prestižas ārzemju universitātes. «Kurss mums bija ļoti labs, vēl tagad viens ar otru uzturam kontaktus. No 25 studentiem seši absolvēja ar izcilību, un es biju viena no tiem,» palepojas pieredzējusī pedagoģe.Vienā vecumā ar skolēniemPēc augstskolas Melita nonāca Zemgalē. «Vispirms man piedāvāja Bauskas 2. vidusskolu, bet es atteicos, jo manas krievu valodas zināšanas bija ļoti vājas. Otrs variants bija Ilūkste, es piekritu. Te nu gan Latvijas ģeogrāfijas zināšanas mani iegāza, jo nezināju, ka ir tāda vieta Zemgalē, kas tik tālu atrodas no mājām. Skolā mums lielākoties mācīja par Kirovas apgabalu,» stāsta jubilāre.Ilūkstē viņa tomēr nenonāca, jo tur nebija brīvu darba vietu, bet darba gaitas sāka Bebrenes skolā. Turienes apkārtne esot ļoti skaista, ar kalniem un mežiem, apvidus – ļoti latvisks. Tieši te viņa tikusi pie sava uzvārda – vīrs, kurš skolā pasniedza bioloģiju un fizkultūru, bija tāds pats iebraucējs, tikai no Rīgas.«Stundās mēs ar skolēniem cits no cita mācījāmies, jo bijām gandrīz viena vecuma, atšķirība vien kādi seši septiņi gadi,» stāsta pensionētā skolotāja. Gan kolektīvs, gan bērni Bebrenē bijuši jauki, taču pēc sešiem gadiem darbavieta pamesta, jo jaunajai ģimenei mazais dzīvoklītis bija par šauru un citu nevarēja dabūt.Velk mugurā kimonoDarbavietu meklējot, Melita atkal saskārās ar Bausku, taču šoreiz angļu valodas pasniedzēju meklēja 1. vidusskola: «Pirms tiku pieņemta, bija darba intervija Rīgā, kur mani vērtēja skolotājs Hammers.» Arī tad, kad viņa 1960. gadā skolā tika pieņemta, pārbaudījumi turpinājās. Sākumā jubilārei slodze bija maza. «Direktore Rudzīte gribēja pārliecināties, vai es tieku ar darbu galā. Šī bija izcila skola, tādēļ pret katru jauno skolotāju izturējās piesardzīgi,» atminas Melita.Viņa bijušo skolas direktori ļoti ciena: «Viņa bija vērīga. Ja klasē pie sienas bija parādījusies jauna glezniņa, direktore to pamanīja un novērtēja. Un kāds te bija kolektīvs! Man vienmēr ir veicies ar cilvēkiem,» gandarīta pedagoģe. Viņai atmiņā kādas «Vīriešu dienas» svinības skolā, kad ar kolēģēm saģērbušās kimono kā japānietes un pārsteigušas stiprā dzimuma darbiniekus.Darbu skolā baušķeniece beidza, mainoties tūkstošgadei, taču angļu valodu te māca viņas skolnieces – Ina Spēkmane un Aija Bildjuga. Vienīgais, ko Melita nožēlo, ka tik ilgi skolēniem valodu mācījusi no padomju laiku grāmatām, tikai pēdējos gados parādījušies kvalitatīvi un aizraujoši materiāli.