Joga ir viņas dzīvesveids

35 gadu jubileja Karīnai Grencei-Andreikai.Gailīšu pagasta iedzīvotājas Karīnas Grences-Andreikas ikdiena aizrit Rīgā, pildot finanšu direktores pienākumus Amerikas Investīciju fonda pārstāvniecībā. Pārbraucot mājās, jubilāre pēc saspringtās darbdienas neiekrīt vis dīvānā un neķeras pie televīzijas pults, ko daudzi saista ar vārdu «atpūta». Viņa kopā ar domubiedriem divas reizes nedēļā izstaipās pašas vadītajās jogas nodarbībās.Savi «sektanti»Karīna stāsta, ka lielai daļai cilvēku joga saistās ar vingrošanu, bet pašas uztverē tas ir dzīvesveids, kas paplašina apziņu: «Joga ietver jebkādas zināšanas par dzīvi – gan ājūrvēdu, kas tiešajā tulkojumā ir mācība par dzīvi, gan astroloģiju, gan jebko citu, kas paver jaunas zināšanas.»Šādam dzīvesveidam viņa pievērsās pēc tam, kad, abām meitām nākot pasaulē, bija parādījušās spēcīgas muguras sāpes, kas reizēm apgrūtināja kustēšanos un traucēja miegu. «Toreiz vīrs man sameklēja sporta ārstu un fizioterapeitu, taču es sapratu, ka efekts būs īslaicīgs, ja pati nepiestrādāšu, tad sāpes atgriezīsies. Bija skaidrs, ka jāsāk vingrot, bet nebija nojausmas, kā to darīt. Sāku meklēt, kur Rīgā mācīties. Man paveicās, jo atradu iespēju apmeklēt Kundalini jogas instruktoru kursus. Pabeidzu tos un cītīgi sāku vingrot mājās, protams, iesaistot arī savus ģimenes locekļus, vīru, mammu, vēlāk mums pievienojās arī kaimiņi ar meitu, līdz mājās kļuva par šauru,» atceras Karīna. Pirms divarpus gadiem jubilāre vērsās vietējā pašvaldībā Gailīšos ar lūgumu vingrošanai atvēlēt sporta zāles telpu. Lūgums tika izpildīts ar nosacījumu, ka par jogas nodarbībām tiks informēti arī pārējie pagasta iedzīvotāji. Nu jau ir vairāk nekā 20 cilvēku liela grupiņa, ko veido ne tikai ļaudis no Gailīšu pagasta, bet arī baušķenieki.Karīna atklāj, ka dažkārt grupiņu un cilvēkus, kas pie viņas nāk, smejoties saucot par «sektantiem»: «Tā ir mana miera osta, kur pēc saspringtā darba galvaspilsētā kopā ar citiem varu atpūsties un nomierināt prātu. Lai arī cik reizēm nav spēka un negribas iet vingrot, aizejot es saņemu tik pozitīvu atgriezenisko saiti, ka pēc nodarbībām jūtos ļoti labi un par to varu saviem «sektantiem» teikt lielu paldies. Ja nebūtu viņu, kas regulāri kuplā skaitā nāk uz jogas nodarbībām, nebūtu arī manis, nebūtu, kam šīs nodarbības vadīt.»Uz Indiju – vēlākPēdējā gada laikā gan Karīnai, gan pārējiem jogas nodarbību apmeklētājiem tapa skaidrs, ka vairs nepietiek tikai ar vingrošanu, jāsāk paplašināt apziņu. «Aicināju vairākus pasniedzējus no Rīgas, kas mums lasīja lekcijas gan par ājūrvēdu, gan astroloģiju, gan citām filozofiskām lietām, un manējie to ar lielāko prieku ņēma pretī. Šī gada vasarā arī organizēju jogas nometni saviem vingrotājiem, protams, piesaistot arī pasniedzējus,» stāsta jubilāre.Nereti jogas meistari pēc pieredzes dodas uz tālo Indiju, taču Karīna atklāj, ka šajā valstī nav bijusi, bet noteikti kādreiz to vēlas apmeklēt: «Es zinu, ka uz turieni aizbraukšu, kad pienāks laiks. Cilvēks var doties uz Indiju un gadiem meklēt apskaidrību vai skolotāju, bet neatradīs, ja no viņa izstarotā enerģija nebūs gatava neko saņemt. Tāpēc es uzskatu, ka nav jāskrien uz Indiju, lai sevi sakārtotu, Latvijā ir ļoti labi skolotāji, pie kuriem mācīties. Arī panditi (priesteri) no Indijas tagad brauc uz Latviju pasniegt lekcijas un citas garīgas prakses. Mēs paši jau vairāk nekā gadu apmeklējam «Šhakti centra» pasākumus un lekcijas Rīgā, kā arī vieslektoru un Indijas panditu vadītos pasākumus. Liels paldies centra vadītājiem un pasniedzējiem par to ieguldījumu, ko viņi dod saviem skolēniem.»Galvenais kulinārs – vīrsMainoties dzīvesveidam, Gailīšu pagasta iedzīvotāja ir mainījusi arī attieksmi pret ēdienu. Pirms tam jau pāris gadu jubilāre nav ēdusi gaļu, lai cīnītos pret disbakteriozi, kas bija iemantota pēc antibiotiku kursa. «Pēc tam atsāku gaļu ēst, bet nu jau vairāk kā trīs gadus esmu no tās atteikusies. Sākumā vēl ēdu zivis, bet pašlaik arī tās no manas ēdienkartes ir pazudušas. Lai aizstātu visu organismam nepieciešamo, bija vajadzīgas zināšanas, ko un kā pareizi ēst. Kopā ar vīru izgājām ājūrvēdas kulinārijas kursus. Jau pirms tam mājās gatavojām dažādus ājūrvēdiskus ēdienus, taču mācīšanās mums deva sapratni par gatavošanas principiem, tagad nav jāmeklē receptes, bet varam virtuvē būt radoši,» atklāj jubilāre.Pēc kursu pabeigšanas par galveno kulināru mājās kļuvis vīrs. «Viņam tas padevās tik labi, ka es pat nemēģināju iejaukties ēst gatavošanā. Bija izjūta, ka vīrs ir atradis to, kas viņam ļoti patīk. Sāku viņu mudināt, ka talants jāliek lietā un viņam vajadzētu padomāt par savu ēstuvi, bet bija skaidrs, ka vieniem pašiem to ir ļoti grūti realizēt,» stāsta Karīna. Kopš jūnija ģimene kopā ar domubiedriem ir atvērusi savu ājūrvēdiskās kulinārijas ēstuvi «Garuda», kas atrodas tirdzniecības centra «Rīga Plaza» ēdināšanas zonā. Karīnas vīrs Ai-vars to vada, turklāt viņš strādā arī Bauskā par ugunsdzēsēju.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»