Trofeju kolekcija

2012. gada 19. oktobris 00:00

224

Izbāzeņu izstādēs iepazīstina ar Latvijas un citu zemju faunu.Tēvs un dēls – abi Jāņi Bites – bijušais un esošais veterinārārsts, izveidojuši dzīvnieku izbāzeņu ekspozīciju no medībās gūtajām trofejām.Dažādās variācijās abu mednieku un viņu biedru guvums ik pa laikam tiek parādīts publikai.Medī kopš bērnībasPirmo reizi izbāzeņi publiski tika izstādīti 2010. gadā Bauskas pilī, atceras seniors Jānis Bite. Toreiz bija eksponēti arī dzīvnieku skeleti, kuri bija sagatavoti Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Nesen daļa kolekcijas vairākas nedēļas bija apskatāma Bērnu un jauniešu centrā Bauskā.Viens no kolekcijas avotiem ir medības. Seniors Jānis Bite atzīst, ka viņa mednieka stāžs ir 64 gadi, jo pirmais medījums iegūts jau septiņu gadu vecumā, kad stobra galā «gadījies» rubenis. Ilgu laiku puika bijis medību izpalīgs, līdz no 1971. gada oficiāli kļuvis par mednieku.Ekspozīcijā redzamās medību trofejas ir saistītas ar konkrētiem notikumiem un mednieka emocijām. Atmiņā nāk tāli ceļojumi – ekspozīcijā ir Amerikas bizons, ziemeļbrieži, kalnu kazas, muskusvērsis no Grenlandes, trofejas no Kazahstānas, Azerbaidžānas un citām valstīm. Neparasta bija izstādē apskatāmā ziemeļbrieža galva – ragi no abām pusēm ir gandrīz pilnīgi simetriski.Riskantie lāčiPar katru eksponātu varētu stāstīt plašu vēsturi, saka seniors Jānis Bite. Visaizraujošāk dzirdēt par izcilām trofejām. Viena no tām ir lāč-āda ar galvu. Trofeja izstādēs ieguvusi zelta medaļu. Latvijā tā ir otra lielākā lāčāda, no garākās atpaliek vien divus centimetrus. Turklāt krāsas un skaistuma ziņā šī esot pārāka. Skaistu trofeju iegūt nav viegli – tas atkarīgs no tā, kādā vidē dzīvnieks dzīvojis, kad nomedīts un kā apstrādāts.Mazākais lācītis nācis no Karēlijas. Mazs gan tikai pēc izmēra, jo pēc vecuma bijis jau pieaudzis dzīvnieks. To Jānis Bite nomedījis no augstu priedēs izvietota torņa, pats atrazdamies absolūtā drošībā. Toreiz gan apņēmies vairs lāčus nemedīt, jo pēc šāviena upuris izdvesis tādu šausmu brēcienu, ka mati sacēlušies stāvus.Taču pagāja laiks, un Jānis piekritis atkal doties lāču medībās, jo piedāvājums bijis vilinošs. Komercmedības Baltkrievijā rīkotas brīvā dabā ar medību suņiem, kas lāci dzina un apturēja. Tad medniekiem ar parasto bisi, kuras stobrā bija divas patronas, jāskrien uz vietu, kur rej suņi, un zvērs jānošauj. No 20 metru attāluma nācies iztērēt sešas lodes, kamēr lācis kritis. Vīrs atzīst – ja dzīvnieks toreiz būtu atrāvies no suņiem un uzbrucis cilvēkiem, medības varēja beigties arī citādi. «Nomedītais lācis bija 450 kilogramu smags – kā vidēji smaga slaucamā govs ar plēsoņas raksturu, zobiem un spēku. Tas bija ļoti riskants pasākums,» secina Bite seniors.Kolekcijā skatāma arī lūšāda, kura izstādē ieguvusi zelta medaļu. Tai ir neparasti skaists punktējums – tieši uz rūsganā fona tumšie plankumi, arī izmērs iespaidīgs.Atrasti darbāDaudzus Latvijā sastopamus dzīvniekus ieguvis juniors Jānis Bite veterinārārsta darba gaitās. Daļa ekspozīcijā nonākuši pēc sadur-smēm ar automašīnām, tai skaitā milzīgais mežakuilis, kurš uz ceļa saskrējās ar «Volkswagen Golf» automašīnu. Triecienā mašīna sabruka, bet cilvēki palika dzīvi. Kuilis gāja bojā, un tagad viņa āda ir izstādes eksponātu vidū.Putnu trofeju lielākā daļa ir elektrolīnijās cietušie. Daudzi eksponāti ir unikāli, jo šiem lidoņiem dabā tuvumā neizdosies piekļūt. Dzēse jeb zivju gārnis parasti tuvāk par 200 metriem nepielaiž, bet izstādē apskatāms no visām pusēm. Šis putns ir dīķu īpašnieku bieds – mēneša laikā no dīķa var izzvejot līdz pat 100 kilogramiem foreļu, lielāku skaitu vienkārši savainojot un nobeidzot. Putnam dienā vajag vismaz 1,5 – 2 kilogramus dzīvu zivju.Savukārt bebrs iegādāts jau kā izbāzenis, lai kolekciju papildinātu. Šo dzīvnieku ieraudzīt nav viegli. Savulaik bijuši mēģinājumi filmēt, bet vairākas stundas tika iztērētas gandrīz pa tukšo, stāsta Bite juniors.Izziņas avotsCilvēku attieksme pret dzīvnieku izbāzeņiem esot dažāda. Stāsta juniors Jānis Bite: «Kolekcija bieži vien izsauc cilvēkiem ne pārāk labas emocijas. Bauskas pilī ekskursanti atteicās to apskatīt. Tomēr tā ļauj redzēt, kādi dzīvnieki dzīvo mūsu mežos un citās valstīs. Pats saskāros ar interesantu situāciju. Kāds ūsains 21 gadu vecs jaunietis, ieraugot stirnu, prasa: «Kas tas ir, ķengurs?» Ja informāciju gūst tikai no televīzijas un arī to vāji uztver, tad šāda izstāde var pastāstīt daudz vairāk.»Viņam piekrīt Jānis Bite seniors: «Ir cilvēki, kas uzskata to par fetišismu vai vēl ko ļaunāku. Teic, ka tā ir dzīvnieku apgānīšana. Lai katrs paliek pie sava, bet, ja mēs varam ko pastāstīt tai sabiedrības daļai, kas vēlas redzēt, dzirdēt, apbrīnot un iegūt plašāku redzesloku nekā ikdienā, tas ir jāizmanto.»Abi mednieki uzsver, ka ekspozīcijā var redzēt dzīvniekus neparastās krāsās, aplūkot ķermeņa uzbūvi. Savukārt speciālistus varētu interesēt buku ragi, kuru ir ļoti daudz, un tie ir ļoti dažādi. Viens – šķībs, otram – audzējs. Var redzēt, kādas slimības bijušas dzīvniekam. Daudziem konstatētas īpatnības, kuru dēļ speciālisti stundām var šos ragus pētīt, stāsta veterinārārsti. Uzmanību piesaista lāča galvaskauss, kas nav katram zvēru dakterim pieejams.Kolekcijas īpašnieki cer, ka ar laiku izdosies atrast telpas pastāvīgai izstādei, un Bauskas novadā radīsies jauns, savdabīgs tūrisma objekts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Trofeju kolekcija

Kategorijas