Pie pilsētas nepierod

2012. gada 19. oktobris 00:00

70 gadu jubileju svin iecavnieks Juris Alksnis.Pēc 40 gadiem, kas pavadīti galvaspilsētā, Juris Alksnis pirms kāda laika atgriezās dzimtajā Dartijā, Iecavas novadā, jo sevi par īstu rīdzinieku nekad nav uzskatījis.Dzīves laukos viņam pietrūcis. Tas nekas, ka gandrīz viss bija jāsāk no jauna. Nodegušās tēva mājas vietā iesākta, bet krīzes dēļ nepabeigta, stāv jaunbūve. Ikdienā dzīvošanai tiek izmantots vagoniņš. Lauku rotā vēl nenoņemtās bietes, kuras pašreizējā mitrumā ir teju nepieejamas. «Ir jau grūti dzīvot laukos, taču sūdzēties nevaru,» saka jubilārs.Tēva mantojumsJuris stāsta, ka šī ir agrākā muižas zeme, kas savulaik tēvam iedalīta. «Viņam šogad paliktu 114, savos 17 gados te strādāja par kučieri. Ar muižkungu viņš labi sapratās, bija reizes, kad tēvs aicināts sadzert ar pārējiem vīriem. Kad sākās revolūcija, muižnieku ģimene uz Pēterburgu tēvu ņēma līdzi. Tur viņš nepilnu gadu nodzīvoja, līdz viss nomierinājās, tad atgriezās dzimtenē,» stāsta Juris.Bērnība pēckara laikā viņam nebija tā vieglākā: «Apsaldēju kājas, jo lāgā nebija apavu. Tēvs bija tautas nodevēja kārtā, bet brālis gāja bojā, uzkāpjot uz lādiņa.» Pēc tēva nāves Juris, nespēdams sagaidīt, kamēr tiks izveidota lauksaimniecības skola Mežotnē, pārcēlās uz Rīgu, kur arodskolā izmācījās par celtnieku. «Pēc tam iesauca armijā. Sajauca mani ar vēsturnieki Juri Alksni un gandrīz aizsūtīja uz jūrniekiem, taču veselības dēļ nevarēju tur dienēt, tāpēc beigās nonācu raķešu karabāzē Polockā Baltkrievijā,» stāsta jubilārs.Rīga pilna lauciniekuAtgriezies Rīgā, Juris sāka strādāt celtniecībā. Viņš savā dzīvē piedalījies dažādu objektu būvdarbos, viens no interesantākajiem bijis Salaspils atomreaktors. Dzīvodams galvaspilsētā, jubilārs turpināja interesēties par savu dzimto pusi, pasūtināja toreizējo Bauskas rajona laikrakstu «Komunisma Ceļš»: «Vienmēr nāca ar nokavēšanos, bet tas bija tā vērts.» Jura sieva Inta ir rīdziniece jeb, kā saka vīrs, «īstena torņakalniete», kura tolaik darījusi daiļajam dzimumam neraksturīgu darbu – vadījusi smago automobili.Iecavnieks atklāj, ka Rīga tolaik ienācējiem no laukiem bija pretimnākošāka nekā tās pamatiedzīvotājiem vairākās paaudzēs: «Ar darbavietas atbalstu tiku pie diviem dzīvokļiem, taču sievai neviens neko nepiešķīra. Lielu vilšanos mums sagādāja vietas gaidīšana bērnudārzā. 15 gadus gaidījām, līdz Spilves pļavās uzcels bērnudārzu.»Bijušais un esošaisJubilāra dēls jau desmit gadu dzīvo un strādā Īrijā, kaut gan reiz solījis, ka 40 gadu vecumā atgriezīsies dzimtenē. Juris tam īsti netic: «Mums vajadzētu uzcelt pieminekli Anglijas un Īrijas valdībai. Ļoti daudzi sūta uz mājām naudu, lai palīdzētu izdzīvot te palikušajiem,» vērtē iecavnieks.Par politiku, it īpaši cerības pievīlušajām partijām, par kurām savulaik balsojis, kā arī par Latvijā un pasaulē notiekošo viņam patīk runāt. Jēgu eiro ieviešanā jubilārs neredz, un Eiropas Savienība, viņaprāt, ilgi nepastāvēs. Arī tad, kad reizi gadā ciemos atbrauc sens draugs no Maskavas, ir, par ko sirsnīgi papļāpāt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie pilsētas nepierod

Kategorijas