No balles uz kuģa

2012. gada 2. novembris 00:00

65 gadu jubileju svin Atis Avots.Uzņēmuma «Bauskas būvnieks un Co» galvenais grāmatvedis un Iecavas novada domes deputāts Atis Avots ar virsraksta saukli sāk stāstu par vienu no spilgtākajiem jaunības piedzīvojumiem. Proti, nākamajā dienā pēc vidusskolas izlaiduma viņam bija jādodas kara klaušās, kas mūsdienu izglītības iestāžu beidzējiem var tikai ļaunākajos murgos rādīties. Ne tik senā pagātnē tā bija realitāte.«Kara komisariātā bija jāierodas izlaiduma dienā, taču visu sarunājām, un vakaru vēl varēju noballēties,» atceras jubilārs.Redz Stikla kalnuNo Rīgas Atis tika nosūtīts uz mācībām Kronštatē pie Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga). Pēc tām iecavnieks nonāca Severomorskā, kur atlikušo dienesta laiku pavadīja uz torpēdu kuģa klāja. Trijos dienesta gados uzkrāto pieredzi jubilārs uzskata pār vērtīgu: «Jūra paviršības nepiedod». Viņaprāt, jūra ir tāds dabas spēks, kuru cilvēks nekad nespēs pieradināt.Atis atklāj, ka pat rūdīti jūrasvilki, kas daudzus gadus nostrādājuši uz kuģiem, nespēj izvairīties no jūrasslimības. «Spainītis pie ēdamgalda bija ierasta lieta. Pavem un ēd tālāk. Jūrā zupas gan nebija ieteicams ēst,» smaidot stāsta jubilārs. No tiem laikiem viņiem izveidojies ieradums raudzīties tālu horizontā – tad slikta dūša neuzmācas. Allaž, izejot pa mājas durvīm, iecavnieks pieķer sevi to darām.Taču pats iespaidīgākais no armijas laika palicis atmiņā milzīgais aisbergs. «Patrulējām Novaja Zemļā, kur es to tālumā ieraudzīju. Ir divu veidu aisbergi. Vieni ir balti, sniega apklāti, bet otri ir pilnīgi caurspīdīgi. Toreiz redzētais man atgādināja Stikla kalnu no izrādes «Zelta zirgs».»Plāni maināsVidusskolā Atis apsvēris tālāko izglītošanos Fizkultūras institūtā, jo savulaik guva panākumus riteņbraukšanā, daudzcīņā un slēpošanā. Taču pēdējā klasē tomēr tika izlemts studēt hidroģeoloģiju Viļņas universitātē. Vajadzēja tikai sekmīgi nolikt eksāmenus Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte).«Pēc pārrunām, kas, manuprāt, noritēja veiksmīgi, pie sevis nodomāju, ka viss būs labi, ja vien neiesauks armijā. Piesaucu likteni,» tagad secina Atis. Atgriezies no dienesta, viņš iestājās vakara programmā RPI, kur studēja elektro-enerģētiku, taču dienā mācības aizritēja partijas skolā. «Tur bija laba stipendija. Mēnesī varēja dabūt 90 rubļus. Tas bija daudz, jo daudzviet alga bija 70 rubļi,» atminas iecavnieks.Beigās sanācis tā, ka augstskolas diploms iegūts citā programmā un iestādē, proti, lauksaimniecības ekonomikas speciālista izglītība Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte). Par laimi, pārkvalificēšanās nenāca grūti, jo to pieprasīja darba specifika.Hobijs nav bizness«Pirmā darbavieta bija Iecavas pienotava. Tur sākotnēji ar lāpstu raku biezpienu, tad strādāju pie iekārtām. Taču tas bija īsu laiku, jo pārgāju uz Stelpi, kur uzcēla jauno piena pieņemšanas punktu. Kad 1978. gadā tur kļuvu par kolhoza priekšsēdētāju, vecie vīri smīkņāja – ko tad es tāds puišelis vispār protu. Kā jau laukos audzis, mācēju visu,» stāsta Atis. Šajā amatā kopā nostrādājis četrus gadus, pēc tam bijis gan kolhoza ekonomists, gan dispečers. Pēdējais pienākums Stelpē viņam bija uzņēmuma privatizācijas dokumentu sagatavošana 1992. gadā.Pēc tam jubilārs atgriezās Iecavā, kur sāka darbu jaunveidotajā pašvaldībā. «Deviņdesmitajos gados piepelnījos arī ar lauksaimniecību. Pirms tirgū parādījās lētie ārzemju kartupeļi, audzējām savējos. Pirmā raža nāca uz Jāņiem, kad kilogramu par latu varēja pārdot,» atklāj Atis.«Nav jau tā, ka galvā tikai peļņa. Savulaik daudz darīts, lai saglābtu sporta namu «Dartija», un, lai ko cilvēki arī nerunātu, varu teikt, ka īpašniekiem tā uzturēšana nav nekāds bizness. Tas ir hobijs. Esmu gandarīts, ja jaunieši pēc skolas iesaistās dažādās aktivitātēs.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No balles uz kuģa

Kategorijas