Ģimenes sporta veids

RENĀTE BISTROVA, speciāli «Bauskas Dzīvei»

2012. gada 28. novembris 00:00

Jaunais hokejists Juris Ziemiņš, kura spēle pamanīta gan Latvijas klubos, gan U-18 un U-20 izlasē, vēl nesen bija Iecavas vidusskolas absolventu sarakstā.Ziemiņu ģimene dzīvo Iecavas novada Dimzukalnā, bet Jura ikdiena patlaban aizrit Liepājā, sporta kluba «Liepājas metalurgs» otrajā komandā. Viņš spēlējis hokeja klubos «Rīga» un «Juniors», starptautiskos čempionātos guvis vārtus valsts izlases mačos.Kad sāki profesionāli nodarboties ar hokeju?– Pirmoreiz uz ledus uzkāpu četru gadu vecumā. Profesionāli un regulāri sāku trenēties no astoņu gadu vecuma. Sakumā, protams, man nepatika hokeja treniņi, jo bija ļoti agri no rītiem jāceļas, bet ar laiku esmu pieradis. Tagad hokeja treniņi un spēles ir mana dzīve.Ko tik īpašu saskatīji tieši hokejā? Ir taču tik daudz citu sporta veidu...– Tas ir manu vecāku nopelns. Viņi mani aizveda uz hokeja treniņu, un man iepatikās. Mans tēvs spēlēja hokeju, es spēlēju, un mani abi brāļi arī spēlē hokeju. Hokejs ir mūsu ģimenes sporta veids. Sešu gadu vecumā gribēju doties uz volejbola treniņiem pie trenera Raimonda Upenieka, bet diemžēl – vai par laimi – nesanāca. Tagad bez hokeja nevaru iedomāties savu dzīvi.Esi spēlējis dažādās komandās. Vai vēlētos spēlēt hokeja klubā «Dinamo Rīga»?– Es domāju, ka ikviens Latvijas hokejists vēlētos spēlēt «Dinamo Rīga», jo tā ir spēcīgākā Latvijas valsts komanda. Spēlēt desmittūkstoš skatītāju priekšā, kuri tevi atbalsta un dod papildu enerģiju, būtu fantastiski. Tomēr daudzi Latvijas hokejisti dodas uz ārzemēm, jo Latvijā spēcīgu komandu ir maz.Kā tu vērtē iepriekšējā «Dinamo Rīga» trenera Pekkas Rautakallio atlaišanu?– Es uzskatu, ka tika pieņemts pareizs lēmums. Ja reiz mums ir tāda līmeņa komanda, tad trenerim ir jābūt latvietim, jo ārzemnieki tikai domā par savu eksistenci. Manuprāt, trenerim būtu jārūpējas par Latvijas hokeja nākotni, nevis tikai par sevi.Kāda gaisotne valda tavā pašreizējā komandā «Liepājas metalurgs 2»?– Esmu ar visu apmierināts, puiši savā starpā ir draudzīgi. Protams, dažkārt ir konflikti, bet nekas nopietns. Toties spēlēs mēs esam viens par visiem un visi par vienu. Rīkojam dažādus komandas pasākumus. Es teiktu, ka komandas biedri Liepājā ir draudzīgāki un atsaucīgāki nekā Rīgas komandās.Kādi ir tavi nākotnes plāni hokejā?– Godīgi sakot, ja Latvijā netiec spēlēt «Dinamo Rīga», tad nevienam īsti neesi vajadzīgs, tāpēc jādodas sevi pierādīt ārzemēs un jākļūst par leģionāru. Laiks rādīs... Pašlaik šķiet, ka Latvijā tomēr nepalikšu. Visticamāk, došos savas prasmes tālāk attīstīt Vācijas augstākajā līgā.Kurš brīdis sezonas laikā tev parasti ir visgrūtākais?– Grūtākais laiks sezonā ir tad, ja esmu guvis traumu un pēc tās ir ļoti grūti atgūt iepriekšējo fizisko kondīciju. Tas var aizņemt vairāk nekā nedēļu laika. Kā ir teicis pieredzējušais hokejists Aigars Cipruss – viegli ir pazaudēt spēli, bet grūti atgūt to.Kāds ir lielākais sasniegums hokejā, kurš tevi dara lepnu?– Mans lielākais sasniegums bija tikšana uz pasaules čempionātu U-20 vecuma grupā, kurš norisinājās Kanādas pilsētā Kalgari. Man bija ļoti liels gods aizstāvēt Latvijas krāsas junioru izlasē un dziedāt Latvijas valsts himnu pēc uzvarētajām spēlēm. Pirmo reizi uz manām spēlēm nāca tik daudz skatītāju – vidēji 13 tūkstoši. To es nekad neaizmirsīšu. Tas ir stimuls censties un nākotnē hokeja laukumā darīt visu, kas ir manos spēkos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ģimenes sporta veids

Kategorijas