Ģimenē ienes daudz prieka

2013. gada 7. janvāris 00:00

Pagājuši vairāki gadi, kad baušķeniece Gunta pēdējo reizi turējusi kādu mājdzīvnieku. Tomēr par kāmi, kas ģimenē turēts pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, vēl joprojām saglabājušās patīkamas atmiņas.Dzīvnieciņu baušķeniece iegādājās, lai kliedētu meitas Danas vientulību un sirdssāpes. Viņai redzes dēļ ārsti lika lietot lielas un neglītas brilles, par ko bērni sētā un skolā viņu tolaik izsmēja.Mājiņas izvēle«Būrīša mums mājās nebija. Tādus reti kur varēja dabūt. Ja mājās bija vīrietis, pieejami materiāli un griba kaut ko uzmeistarot, mājiņu varēja viegli uztaisīt. Nu labi, visas trīs lietas kopā nav nemaz tik viegli dabūt,» smejas Gunta. Taču problēma ātri vien tika atrisināta. «Dzīvnieciņš pats atrada patvērumu – okupēja cukurtrauku. Izklausās ērti, vai ne?» retoriski iejautājas baušķeniece.Tālāk viņa paskaidro, ka māla trauciņš ikdienā nemaz netika izmantots, kāmi ar to kādu dienu rotaļājoties iepazīstinājusi meita. Tas grauzējam visdrīzāk iepaticies tādēļ, ka gluži kā tāda aliņa cieši ieskāva radībiņas ķermeni. Šāda neparasta mājokļa izvēle palīdzēja mīlulim tikt pie ne mazāk interesanta vārda – Cukuriņš.Un trauciņš tik tiešām kalpoja kā īsts slēpnis. Ikreiz, kad kaimiņa vecais suns – takša un pūdeļa krustojums – aiz sienas pusaizsmakušā balsī ierējās, kas drīzāk atgādināja satraukta roņa saucienus, Cukuriņš, dabisku instinktu vadīts, mudīgi ierāpās savā «štābiņā». Un «šovs» atkārtojās diezgan bieži. Reizēm savas divdesmit reizes dienā, it īpaši tad, ja pie kaimiņa ciemos bija ieradušies mazbērni, kas kranci raustīja uz visām pusēm.Savu mitekli kāmis turēja tīru, dabiskās vajadzības tika kārtotas kartona kārbiņā, ko ik pēc laika bija jānomaina pret citu. Lielākoties par mazmājiņām kalpojušas spuldžu vai smaržu kastītes. Parādās draugiAr vienu gan ne Cukuriņš, ne saimnieces nebija rēķinājušās, ka māla trauciņš reiz dzīvnieciņam kļūs par mazu. «Diezgan bijām viņu nobarojušas. Devām našķoties ar dažādām dārzā atrodamajām vabolēm, tai skaitā Kolorādo, un, protams, arī zaļbarību – burkāniem, pieneņu lakstiem. Tāpēc jau kāmis līdz galam vairs nelīda mājiņā. Vienu reizi gandrīz ar visu trauku noripoja lejā no galda,» atceras Gunta. Tad nu uzmeklēts kas lielāks.Pagājis labs laiks, kamēr grauzējs piekritis pārvākties uz podiņu, jo bija pierasts pie vecā, bet jaunais galīgi nepiestāvēja viņa vārdam. Cukuriņš, taču skanēja daudz labāk par Sautējumu vai Klimpu zupiņu, kaut vai zināmu līdzību ar klimpu nevarēja noliegt.Kaut arī Cukuriņam, kā jau kāmim, mūžs nebija garš, tas ģimenē ienesa daudz prieka. Savukārt kaimiņu bērni, uzzinājuši par Danas mīluli, nāca draudzēties. Izrādījās, ka meitenei nav nekādas vainas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ģimenē ienes daudz prieka

Kategorijas