Grausti un debesskrāpji vienuviet

2013. gada 11. janvāris 00:00

Ceļosim! Pāris dienās iepazīta Indijas ekonomikas galvaspilsēta.Mumbaja – pilsēta Indijā, kur satiekas reliģijas, dažādas tautības un biznesa veidi, miljonāri un izsalkušie, izklaides un restorāni. Vajag tikai nedaudz veiksmes, lai internetā nopirktu lēto biļeti, kā arī uzņēmību, lai drosmīgi uz savu galvu dotos izpētīt šo Dienvidāzijas metropoli.«Neiespējamā misija»Lidojums no Rīgas uz Indijas finanšu galvaspilsētu Mumbaju paredzēts ar pārsēšanos Stambulā, kur līdz nākamajam reisam ir tikai stundas rezerve. Kad pēc trim stundām lidmašīna sāk mest vairākus lokus virs izgaismotu mošeju un minaretu piesātinātas ainavas, manī pamazām iezvanās trauksme, kas draud pāraugt panikā, jo ieplānotā laika rezerve visai drīz ir sarukusi līdz nepilnām trīsdesmit minūtēm, taču joprojām turpinām riņķot naksnīgajās debesīs virs islāma lielpilsētas.Es uzmanīgi, kā pēdējo glābējsalmiņu tveru apkalpojošā personāla ziņojumus par savienojošajiem lidojumiem. Tiek izziņoti vārti arī Mumbajas reisam, taču, iedomājoties Ataturka lidostas lielos apmērus, saprotu, ka esam gana lielās sprukās. Tā liekas neiespējamā misija – desmit minūtes pirms izlidošanas pagūt iekāpt pareizajā lidmašīnā, turklāt ceļojam kopā ar bērniem, kuriem vecāku panika var arī sagādāt ne mazums niķu un stiķu.Īsts glābējeņģelis šajā situācijā izrādās omulīgs turku vīrelis, lidostas darbinieks, kurš, burtiski kliedzot «Bombei, Bombei!» un vicinot ar roku, sagaida mūs, izkāpjot no lidmašīnas. Savācamies nepilns ducis cilvēku, kuru nākamais galapunkts, tāpat kā mums, ir Mumbaja. Kad visi sapulcējušies, sākas īsts skrējiens «pēc miljona» caur lidostas ejām un labirintiem, līdz aizelsušies iebrāžamies milzīgajā gaisa busā. Haoss, smakas un netīrībaMumbajā ielidojam rīta agrumā, skaidrs kā diena, ka adaptācijai nepieciešams laiks, un tagad svarīgākais ir ātrāk spert soli ārā no lidostas. Esam veiksmīgi pievārējuši imigrācijas procesu, laimīgi, ka čemodāni mūs sagaida, glīti sarindoti uz pelēka marmorraksta flīžu grīdas un nav iestrēguši Stambulā. Kabatās esam ielikuši vietējās naudas – rūpiju – žūksni un ar dažiem soļiem esam iesvieduši sevi «dievišķajā peklē».Karstais gaiss, zilas debesis un spoža saule tomēr ir patīkamāka par ierastajām pelēkajām dienām tēvzemē. Jāpierod tikai pie satiksmes haosa un nemitīgās skaļās auto taurēšanas, uzbāzīgajiem vietējiem, smakām un netīrības. Iepriekš ievāktā informācija palīdz neapjukt svešzemē.Bars skaļi žestikulējošu melnīgsnēju vīru mums piedāvā par 30 do-lāriem dienas garumā iepazīt Mum-baju, viņu atvairīšanai ierocis – «prepaid taxi» (‘iepriekš apmaksāts taksometra pakalpojums’) kvītiņa – mums jau ir rokā, un drīz vien, sēdēdami dzelteni melnā, mazai vabolītei līdzīgā «Fiat», kuram uz jumta uzstūķēti un ar biezu virvi piesieti mūsu trīs čemodāni, dodamies uz rezervēto viesnīcu metropoles centrā.Pirmais kultūršoks – ielas malā rinda vīriešu, pagriezuši plikās pēcpuses, mierīgi kārto savas dabiskās vajadzības. Ilgāk uzturoties tik pārsteidzošajā un kontrastiem bagātajā miljonu pilsētā, šī ainava, tāpat kā apmazgāšanās, atkritumu dedzināšana, veļas mazgāšana vai ēdienreizes ieturēšana turpat uz ietves vai ceļa malā, kļūst par tik ierastu, ka īpaši vairs nepārsteidz.Ubagotāji kā «Graustu miljonārā»Kad taksometra šoferim jautājām, kur var ieturēt eiropiskāku maltīti un bez asām garšvielām, viņam atbildi tālu nebija jāmeklē – «McDonalds». Bērni bez ierunām piekrita piestāt pie pasaulē tik labi zināmā ātro uzkodu restorāna. Uzmetot pirmo skatienu piedāvātajam ēdienu klāstam, saprotu, ka šī nebūs īstā vieta, kur mazos pabarot. Pat frī kartupeļi bija ar vietējo garš-vielu klāstu tik pārsātināti, ka diezin vai ar to vajadzētu eksperimentēt.Dodamies uz vēl kādu līdzīgu ieskrietuvi, līdz beidzot piestājam pie otra sviestmaižu karaļa – «Burger King». Vēl nespējot izkāpt no automašīnas, pa tās durvju spraugu veikli iespraucas ar krāsainu hennu izkrāsota, tumsnēja, tieva roķele. Uz ielas mūs sagaida pulciņš bērnu ubagotāju, un man prātā nāk Holivudas lentes «Graustu miljonārs» ainas. Baskāji, sakropļoti, ar zīdaiņiem uz rokām lūdz ārzemniekiem naudu, lai pēc tam to, iespējams, aiznestu kādam, kas šādam rūpalam bērnus pakļāvis. Mūsu taksists mēģina atvairīt lūdzējus un piekodina nedot ne rūpiju, citādi pēc mūsu iznākšanas no restorāna būs uzradies jau milzīgs ubagotāju un diedelnieku bars. Viņiem ēstuvēs ieeja liegta, par klientu labsajūtu gādā pie durvīm dežurējošs apsargs.Britu atstāti pieminekļiKad vēderi piepildīti, bagāža atstāta, esam gatavi iepazīt Mumbajas izcilākās vietas, kuras var pagūt apskatīt vienas vai divu dienu laikā. Tie galvenokārt ir britu atstāti arhitektūras pieminekļi. Lai tos iepazītu, esam sarunājuši jau nākamo taksometra vadītāju – apaļvaidzi, musulmani Džamalu, kurš piesolās būt arī par gidu, tādējādi mēģinot pieprasīt augstāku maksu par savu pakalpojumu. Lai arī cik taksometristu mūs nevizinātu, nevienam skaidra atbilde par to, cik iedzīvotāju ir Mumbajā, nebija. Katram bija sava versija, kas svārstījās no 16 līdz pat 23 miljoniem iedzīvotāju. Beigu beigās tapa skaidrs, ka patieso skaitu nezina neviens, jo katru dienu pilsētā iebrauc cilvēki no visas Indijas darba un bagātības meklējumos.Mumbajas populārākais tūristu objekts ir koloniālo laiku simbols – tā saucamie vārti uz Indiju, kas atrodas Arābu jūras krastā. Tas ir dzeltena bazalta monolīts, kaut kas starp romiešu triumfa arku un arābu pili, kas būvēts par godu karaļa Georga un karalienes Marijas vizītei Indijā 1911. gadā. Šim arhitektūras piemineklim papildu nozīmi piešķir fakts, ka 1948. gada 28. februārī pēdējie britu kareivji ceremoniāli izgāja caur Indijas vārtiem Bombejā un pameta nesen neatkarību ieguvušo valsti.Apmeklēšanas vērta ir arī pilsētas rietumu daļa, kur iespējams pabūt Gandija muzejā, kā arī Kamalas Neru parkā. Džamals mūs labprāt aizvizina parādīt arī rūpnieka Mukeša Ambani miljardu ASV dolāru vērto 27 stāvus augsto ģimenes māju. Kāds jau to paguvis nodēvēt par 21. gadsimta Tadžmahalu. Tā rotāta ar neiedomājamu daudzumu marmora un pērlēm. Ēkā ir dārzi un lotosu baseini, ļoti skaists Krišnas templis. Ir telpas, kas līdzinās gleznu un skulptūru galerijām, ir milzīgs bārs, kinoteātris, peldbaseins. Tur ir savs medicīnas centrs, sporta klubs, un šajā ēkā, neskaitot kalpotājus, dzīvo vien pieci cilvēki, mums aizrautīgi stāsta Džamals. Daļa Indijas plašsaziņas līdzekļu gan norādījuši, ka uz Mumbajas graustu fona, kuros mitinās ap 16 miljonu iedzīvotāju, celtne izskatās diezgan dīvaini, un piebilduši, ka Ambani varējis arī atturēties no tik uzkrītošas savas bagātības demonstrēšanas. Mūsu apskates ekskursijā ir arī Šivas templis un brīnišķīgā Ziloņu sala, kur atrodas seni hinduistu alu tempļi, kas saglabājušies no 6. līdz 7. gs. m. ē., bet dienu noslēdzam ar pastaigu pa visskaistāko Mumbajas piekrasti – «Marin-draivu», ko mēdz dēvēt par «Karalienes pērļu kaklarotu». Tālāk mūsu ceļš ved uz Indijas dienvidu štatiem, bet par piedzīvoto tur lasiet kādā no laikraksta nākamajiem numuriem. UZZIŅAIMumbajas nosaukums cēlies no vietējās dievietes Mumbas, kas nozīmē – ‘māte’. 1534. gadā Mumbaju ieņēma portugāļi, kuri iesauca šo vietu par Bom Bahia (‘labais līcis’), bet briti savas kundzības laikā no 17. gs angliskoja šo nosaukumu līdz vārdam Bombeja. 1996. gadā tika atgūts sākotnējais nosaukums – Mumbaja.Indijas vīza – sākot no 55 latiem, to kārtojot aģentūrās, bet pašiem individuāli – 35 lati.Pats lētākais lidojums no Rīgas uz Mumbaju (turp un atpakaļ) sākot no 250 latiem.Viens lats atbilst 96 Indijas rūpijām.Cenas: 73 rūpijas maksā 1 l degvielas; 42 rūpijas – 1 l piena; vienkāršs T-krekls – sākot no 150 rūpijām; pusdienas vietējā ēstuvē četriem cilvēkiem izmaksā 1500 rūpiju.Ieejas biļetes apskates objektos ārzemniekiem simt reižu dārgākas nekā vietējiem.Naudu var izņemt ar kredīta vai debeta kartēm no bankomātiem, ar kartēm var norēķināties veikalos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Grausti un debesskrāpji vienuviet

Kategorijas