Komentāri: barikāžu laika atcere

2013. gada 18. janvāris 00:00

Kā no tagadnes skatupunkta vērtējat pagātnes nozīmīgos notikumus?Ticu mūsu jaunajai paaudzei MĀRA GRAUDIŅA, ARODBIEDRĪBU DARBINIECE:Toreiz strādāju Bauskas rajona izglītības nodaļā. Mēs, tāpat kā pedagogi, iesaistījāmies visās aktivitātēs, braucām uz barikādēm Rīgā. 1991. gadā šim pasākumam bija sava tiesa jaunības romantisma: ugunskuri, dziesmas. Taču, kad vakarpusē lika sastāties rindā, sadoties rokās, lai zinātu, kā jārīkojas, kad brauks tanki, tad gan kļuva nedaudz neomulīgi.Uz to visu raugoties ar tagadējo prātu, tā šķiet ļoti pārgalvīga rīcība. Mājās bija divi mazi bērni, bet mēs abi ar vīru braucām uz Rīgu, lai stātos pretim iespējamajiem uzbrucējiem. Taču es nebūt nenožēloju tā laika ideālismu, un varu apliecināt – ja šodien būtu jādara kas līdzīgs, es piedalītos.Nepiederu pie tiem, kas nemitīgi kritizē visu pašlaik Latvijā notiekošo. Nepiekrītu čīkstētājiem, jo tās daudzās iegūtās brīvības – ceļošana, domāšana, izpausmes – ir ļoti vērtīgas. Es raugos ar cerību tajos skolēnos, jauniešos, kuriem tagad dažādos atceres pasākumos stāsta par tiem laikiem. Es ticu, ka viņi izaugs lieli un uzbūvēs tādu valsti, kādu mēs tolaik bijām gatavi aizstāvēt.Palikusi ilūzija EDGARS ZEMTAUTIS, SIA «JAUNPAGASTS PLUS» IECAVAS SPIRTA RŪPNĪCAS DARBINIEKS:Uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī devos kopā ar Bauskas milicijas darbiniekiem. Tur tolaik strādāju kopā ar Jāni Jaseviču, kura vairs nav, Guntaru Marķitānu, Renāru Zaļo. 20. janvāra nakti, kad notika Iekšlietu ministrijas apšaude, ar Valēriju Markūnu pavadīju Bastejkalnā. Sākoties šaušanai, uzmanījām mūsu cilvēkus, brīdinot, lai nekaitina apbruņotos, apdzirdītos vīrus.Katru gadu braucu uz barikāžu piemiņas pasākumiem Rīgā. Nenožēloju nevienu barikāžu laikā pavadīto brīdi. Tobrīd šķita, ka tas ir tā vērts. Sieva ļoti pārdzīvoja par mani, jo mūsu trīs bērni tolaik bija mazi – Ingai bija 12, Gatim – desmit, Maijai – seši gadi. Kad vien bija iespējams, no Iekšlietu ministrijas sakaru centra centos piezvanīt uz mājām. Dzīvojam Mežotnē, bērni izauguši, man ir jau pieci mazbērni. Dēls Gatis gadu strādā Beļģijā, jo bez darba negribēja nīkt Latvijā. Arī meitas strādā.Sāp sirds par to, kas Latvijā noticis aizvadīto 22 gadu laikā. Manuprāt, galvenā nelaime ir korupcija. Vai tik nav tā, ka Latvija jau ir izpārdota, sadalīta un mums palikusi tikai ilūzija par neatkarību un brīvību? Tautai vienīgā teikšana ir parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, kuru rezultātos viļamies katru reizi. Nākotnes cerības NATĀLIJA BANKA, IECAVNIECE:Kad tuvojas barikāžu laiks, atmiņas urdās un sāp sirds. Tikai pie atmiņu ugunskura vairs sildāmies. Tolaik no Iecavas dežurējām pie Starptautiskā sakaru centra Rīgā. Kad virs galvām lidoja militārais helikopters, bijām ļoti satraukti. Sargājām arī Latvijas Televīzijas torni.Kad bija pasākumi barikāžu desmitajā un 15. gadadienā, klausījos – kas tik kur nav bijis! Toreiz gājām ar lielu pacilātību, mūs spārnoja cerības. Kopā ar Uldi Godaini organizējām jauniešus manifestācijām, atradām daudzus karogus. Tagad dalībnieki visi pieauguši, bet neatkarīgās valsts shēma un sistēma aizgāja ne tur, kur vajadzēja. Mūsu valdībai nav mugurkaula, neredzu jēgu tās darbībai. Jūk un brūk nacionālās valsts mērķis, tikai brienam no viena grāvja otrā. Smacē negācijas un amatpersonu savtīgums, bezatbildība.Tomēr mūsu ģimenes uzvārds ir Banka, bet tā nav naudas banka, bet ideju un cerību banka. Dzimtā esam 17, no tiem pieci vairs nav vajadzīgi Latvijai, bet strādā Anglijā un Velsā. Tomēr mums ir septiņi mazbērni – pagaidām. Mūsu nākotne ir viņos. Varu tikai teikt – sēsim paši auzas saviem cerību kumeļiem!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: barikāžu laika atcere

Kategorijas