Nenoraksim savus gadus vērtību jūklī

2013. gada 23. janvāris 00:00

Tagad ir tāds laiks, kad veselai ļaužu grupai trūkst mēra izjūtas – viņiem nekad nav diezgan.Jo lielāks kumoss atkritis no valsts budžeta galda, jo apetīte aug augumā – kam tūkstoši, tie alkst tos desmitkāršot, bet, kam miljoni, tiem alkatībai robežu vispār nav. Uz šī fona jaunākajai paaudzei pavisam savāds šķitīs bijušās Bauskas rajona Lauksaimniecības pārvaldes revidentes ILGAS RUĶERES stāstītais, mūžu pārskatot.«Esmu dzimusi astoņu bērnu ģimenē – četri brāļi un četras māsas. Dzīvojām tēta un vectētiņa uzceltā mājā – kopā divpadsmit cilvēku. Vēl atceros kara sākumu, kad biju pavisam mazs bērns. Netālu no mūsu mājas apmetās vācieši ar saviem zirgiem. Vācu karavīri bija ļoti solīdi, tīrīgi, labestīgi. Uz mūsu mājām viņi nāca bieži, palūdza atļauju padzirdīt zirgus un paņemt ūdeni ēdiena vārīšanai. Paši ēst nekad neprasīja, mūs, bērnus, pacienāja ar cukurgraudiņiem, konfektēm, kā mums toreiz nebija. Kad vācieši aizgāja, nāca krievi un ņēma visu, ko redzēja, viņiem vienmēr gribējās ēst.Skolotāji – visam mūžamNīcgales pamatskolā sāku iet 1949. ga-dā. Skola no mājām atradās pieci seši kilometri. Pirms 1. septembra skolotājs Klucis apstaigāja visas mājas, atgādinot, ka jāiet būs skolā. Ienācis mājās, Klucis prasījis, kur tad Ilga. Māte atbildējusi – viņa ganos, gana govis. Man tad bija seši gadi. Skolotājs atnāca pie manis ar portfeli pie rokas un vispirms prasīja: «Vai tev, bērns, nesalst tās plikās kājeles?» Es droši atbildēju, ka salst gan, sevišķi no rītiem rasotā zālītē, bet es tās sasildu govju čurās. Tad viņš vaicāja, vai pazīstu burtus un ciparus. Es viņam lepni atteicu, ka ik dienu izlasu pa kādai pasaku grāmatai, un skolotājam ātri nolasīju pasaku par vecīša cimdiņu. Parādīju arī, ka protu rakstīt un rēķināt.Vēlāk cita skolotāja – Pušmucāne – palūdza mani katru dienu palikt pēc stundām un pamācīt divus puikas lasīt, rakstīt un rēķināt. Es to labprāt arī darīju, sēdēdama tiem puikām pa vidu. Pirms gadiem trim satiku viņus kapu svētkos, tagad lepni kungi...Pēc Nīcgales pamatskolas beigšanas mācības turpināju Ābeļu septiņgadīgajā skolā. Dzīvojām kopmītnēs. Baroja mūs ļoti labi trīsreiz dienā. Pēcpusdienās gatavojām nākamās dienas uzdevumus, reizi nedēļā vakaros bija dejmācību stunda. Skolas direktore bija L. Zobena – ļoti labestīga, mīlēja visus skolēnus. Arī mācoties Jēkabpils 1. vidusskolā, dzīvojām kopmītnēs. Tur tāpat strādāja ļoti labi un gudri skolotāji. Viena no viņiem – rakstniece Lūcija Ķuzāne. Vācu valodas skolotāja Lase mums tik labi iemācīja valodu, ka to varu saprast un rakstīt vēl šodien. Viņas mani paslavēja par labu un teicamu mācīšanos, pasniedzot labas grāmatas.Darbs, atpūta un draudzība1966. gadā sāku strādāt Bauskas rajona Lauksaimniecības pārvaldē par kopsaimniecību un padomju saimniecību revidenti. Pēc diviem gadiem – jau par kontroles-revīzijas daļas priekšnieci un arī revidenti. Mūsu pārziņā bija 28 saimniecības. Pie pārvaldes durvīm nestāvēja lepni limuzīni, arī autobusu vēl bija maz, uz tuvākām saimniecībām esmu gājusi pat kājām. Reiz priekšnieks paziņoja, ka nopirkti divi motocikli. Ieguvusi vadītājas tiesības, varēju tālākās saimniecībās nokļūt ar šo braucamo.Mūsu darba alga toreiz bija 120 – 130 rubļu mēnesī. Pat kolhozu un padomju saimniecību vadītāji nevarēja lepoties ar bagātīgu atalgojumu. Vairākums viņu bija godīgi cilvēki, un viņu darba alga nepārsniedza 200 līdz 300 rubļu mēnesī.Tagadējai valsts kontrolierei alga vairāki tūkstoši mēnesī, valdības vīriem un sievām gadā līdz 100 tūkstošiem latu sanāk, viņu rīcībā lepnas dienesta mašīnas, katram pa vairākiem padomniekiem. Bet arvien vēl par maz, un katru gadu sev izkārto pielikumu. Pa to laiku Latvija kļūst aizvien nabagāka, un ne velti sakām – tā ir izzagta.Esmu bijusi liela ceļotāja kopš skolas laikiem, kad pedagogi rosināja apskatīt savu dzimto zemi. Neaizmirstama ir Staburaga apskate, pirms tas tika applūdināts. Līdz klintij no stacijas gājām kājām audzinātājas V. Nagles vadībā.Savulaik krustu šķērsu izbraukāta bijusī Savienība, nereti pat vaļējā mašīnā, kur bija iekārtoti soli sēdēšanai, – Ļeņingrada (tagad Sanktpēterburga), Maskava, Krima, Kazahstāna, Vorkuta un Siktivkara, Baku, Sevastopole un citas vietas. Īpašs bija komandējums uz Uzbekistānas galvaspilsētu Taškentu, kur 1984. gada aprīlī notika revidentu kvalifikācijas celšanas kursi. Mācības ilga līdz pusdienlaikam. Pēc tam uzbeki mūs veda savos kalnos, kur daudz ko redzējām un arī sauļojāmies, jo tur bija 30, 35 grādus karsts. Par uzturēšanos Uzbekistānā saņēmu gan darba algu, gan komandējuma naudu, tur iepazinu savas profesijas daudzu tautību pārstāvjus.Lauksaimniecības pārvaldes arodbiedrības komitejas priekšniece bija agronome Biruta Vēza. Viņa Lauksaimniecības ministrijā kārtoja gan savas darba lietas, gan arī izdabūja kolēģiem ceļazīmes ekskursijām par arodbiedrības līdzekļiem. Daudzu bijušo kolēģu vārdā saku viņai vislielāko pateicību par enerģiju un labestību. B. Vēza vismaz reizi mēnesī sarīkoja mums arī deju vakarus pie klātiem galdiem.Sarežģīti bija nokļūt aiz Savienības robežām. Lai aizbrauktu uz Austrumvāciju, kuru no Rietumiem šķīra Berlīnes mūris un pie kura nelaida pat tuvumā – to apsargāja karavīri, partijas rajona komitejas pirmajam sekretāram J. Bonātam vajadzēja iesniegt autobiogrāfiju vismaz uz trim lapām. To arī izdarīju, un 1977. gada jūnijā saņēmu atļauju ekskursijai uz Austrumvāciju. Arī tas bija bezmaksas brauciens. Vēl esmu bijusi Ungārijā un Polijā, bet 1995. gadā jau pati par savu naudu iepazinu Itāliju, Romu.Lai cik iegrožota bija mūsu brīvība un despotisks režīms, mēs nekrājām naudu, bet vērtības, ko neviens nekad nevar atņemt.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nenoraksim savus gadus vērtību jūklī

Kategorijas