Dzīves grūtums izdziedāts un ieadīts rakstos

2013. gada 25. janvāris 00:00

Verai Bēkai Bauskas novada Brunavā šomēnes apritēja 90 gadu. Jubileja janvāra sākumā skaisti nosvinēta Grenctāles kultūras namā kopā ar tuviniekiem, draugiem, kaimiņiem. Budbergā dzimusi, tur gaviļniece visu mūžu arī nodzīvojusi.Viena ar meitāmSaviem vecākiem Vera bija otrā no trim meitām, arī viņa izaudzinājusi trīs meitas, no kurām dzimtas koks vareni sakuplojis. Pat vienkāršākus svētkus mājas telpās nevar nosvinēt, jo, kopā sanākot tikai Veras bērnu, mazbērnu ģimenēm ar mazmazbērniem, vieta jāatrod 41 cilvēkam.Ar vietējo puisi Voldemāru Vera apprecējās 1949. gadā. Voldemārs jau bija piedzīvojis smagus kara gadus, arī pabijis Salaspils nometnē. Tas sagrāva veselību, viņš nomira, kad jaunākajai meitai bija tikai trīs gadi. Paņemūnes skolas direktors Valentīns Zaborskis pirmais atnācis pie Veras pēc vīra bērēm, lai apvaicātos, ko palīdzēt, lai vecākās meitas Mārīti un Irēnu varētu palaist uz skolu. «Mamma mūs uzaudzināja viena, jo baidījās, ka cits, viņai tīkams vīrietis varētu mūs nemīlēt. Mamma strādāja par apkopēju skolā, lai, agri darbus apdarījusi, būtu mājās. Es tikmēr paliku pie kaimiņiem. Tie mums vienmēr ir bijuši labi – Strautiņu mājās un citās, pie Zaķenītes – Zaķu tantes –, gājām naudu lienēt un gaļu pirkt. Mamma bija taisnīga un godīga un, lai cik grūti, aizņemto vienmēr atdeva vispirms,» atceras meita Rudīte Čakāne. Trijos darbosMeitenes izaugušas, cita pēc citas valkājot drēbes, kamēr tās izjuka. Mammas māsa Lidija meitas apšuvusi, novalkātai kleitiņai piekombinējot kādu jaunas drānas gabaliņu, no diviem veciem mētelīšiem piegriežot vienu jaunu. Dzīvojušas vecā mājā meža malā, brīžiem bijis bailīgi četriem meitiešiem, ēkai vajadzēja remontu, bet naudas nebija. Tad viņas pārcēlušās dzīvot uz Jaunsauli, kur mamma kopa skolu un Rudīte sāka mācīties pirmajā klasē. Tomēr pēc trim gadiem Bēku ģimene atgriezās Brunavā, kur viņām iedots dzīvoklis centrā Galejos. «Kad man jau pašai bija ģimene, sapratu, cik grūti bija mammai, gādājot, lai mēs visas trīs varētu mācīties. Agri rītos viņa gāja tīrīt skolu, pa dienu strādāja Budbergas dārzniecībā, bet naktīs Jaunsaules vīna cehā mazgāja pudeles, iemanoties šajā darbā stāvot pasnaust. Kur nu vēl mājās lopi, dārzs... Mēs, bērni, toreiz neprātojām, kad mamma izguļas, un nedomājām, vai viņai arī ko gribas. Ziemās, kad dārzniecībā nebija darba, viņa mūs no skolas vienmēr sagaidīja ar siltām pankūkām, putra vai zupa bija uz plīts. Rūpes par bērniem viņai vienmēr bija vissvarīgākās,» atceras meita Rudīte.Kā maize rūgstVera ir sīksta, spītīgu raksturu, ne čīkstētāja. Varbūt maz smaidījusi, bet smagumu remdējusi, izmetot kādu joku. Arī dziedājusi – pat viena pati, pie lopiem ejot, dārzu ravējot. Kādu laiku piedalījusies arī ansamblī, kur viņai ļoti paticis. Vēlāk mīļākas kļuvušas baznīcas dziesmas. Dzīves grūtumu Vera gan izdziedājusi, gan izadījusi, turklāt ne tikai rakstainos cimdos un zeķēs, bet darinājusi tos smalkā mežģīņu adījumā, lai prāts piesiets rokdarbam un mazāk jādomā par ko citu. Arī sporta mīļotāja viņa vienmēr bijusi, īpaši iecienīti ir basketbola mači televīzijā, tiem Vera seko ar lielu interesi, pazīst spēlētājus, atceras rezultātu.«Mums viņa ir Apucīte, sirdsgudra un mīļa, pie viņas mazbērni un mazmazbērni redzējuši, kā maizīte rūgst. Sirdslieta un svēts pienākums mammai ir dievkalpojumi Brunavas katoļu baznīcā. Agrāk gāja kājām trīs kilometrus lielā salā vai karstumā. Visiem viņa ir mācījusi mīlēt Dievu,» stāsta Rudīte. Piedzīvots brīnumsMammas 90. jubilejas svinēšanas datums 5. janvārī jau bija noteikts, kad novembra beigās viņa piedzīvoja insultu. Taču, aizvesta uz Jelgavas slimnīcu, viņa ļoti ātri atlaba, jau otrajā dienā runājusies, pat rājusies ar gariem, sen mirušo vīru un citiem, lai nenāk, netraucē, neaicina līdzi, atceras Rudīte.Slimnīcā pārciests arī plaušu karsonis, bet notika brīnums – līdz dzimšanas dienas svinēšanas brīdim, pusotru mēnesi pēc insulta Apucīte bija tik spēcīga, lai mīļu cilvēku vidū pieņemtu apsveikumus. Kopā esot bijuši lepni par plašu, stipru dzimtu, kurai saknes ir Brunavas zemē. DZIMTAS KOKSVeras un Voldemāra Bēkas dzimtas turpinājums Meita Mārīte, vīrs Dainis: meitas Jolantas un viņas vīra Guntara ģimenē aug Matīss un Klāvs; dēla Daināra un sievas Ingas ģimenē aug Emīls, dvīnes Elīna un Amanda;meitas Līgas un vīra Andra ģimenē ir bērni Kārlis Gustavs, Elizabete; meitai Zanei un vīram Aināram aug Adriāna.Meita Irēna, vīrs Māris: meitas Egijas un viņas vīra Normunda ģimenē ir bērni Signija un Gabriēla;dēls Gints, sieva Daiga – meitas Renāte, Rēzija; meita Agrita, vīrs Andris – bērni Dina, Reinis; meita Ilze, vīrs Aigars – bērni Laura, Niks; meita Aija, vīrs Renārs – meitas Paula, Marta; dēls Didzis, sieva Jana – meita Elizabete. Meita Rudīte, vīrs Leons:dēls Kaspars un sieva Kristīne, viņu dēli Kristers, dvīņi Kristians un Kaspars;meita Laura un vīrs Edijs; dēls Aigars, viņa sieva Līga.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves grūtums izdziedāts un ieadīts rakstos

Kategorijas