Sajust Indijas piekrastes pērles burvību

2013. gada 25. janvāris 00:00

Goa – saules lutinātā Indijas pavalsts, kas apveltīta ar paradīzei līdzvērtīgu šarmu un kā magnēts pievelk tūristu pūļus no visas pasaules, tika izvēlēta par mūsu ģimenes Indijas ceļojuma galamērķi.

Reizē ar svētkiem Lai arī iepriekš globālajā tīmeklī sīki un smalki izpētījām nokļūšanu no Indijas ekonomikas metropoles Mumbajas līdz niecīgākajam šīs valsts štatam Goa, vienu apstākli bijām palaiduši garām. Mūsu brauciena laiks sakrita ar otriem lielākajiem vietējo svētkiem – Divali, kad indieši cits citam dāvina saldumus, dažādas veltes, darbinieki saņem prēmijas, kalpotāji – piemaksu algas apmērā un valstī ir oficiālas vairāku dienu brīvdienas.Mums tas nozīmēja pārpildītu sabiedrisko transportu, problemātisku biļešu iegādi un ilgāku nokļūšanu līdz apsolītajai paradīzei. Pēc nogurdinošas vairāku stundu stāvēšanas rindā starp žestikulējošiem un kliedzošiem vietējiem beidzot esam ieguvuši biļetes uz dienvidu ekspresi Mumbaja–Margao. Vilciena atiešanas laiks paredzēts īsi pirms pusnakts, taču tiekam brīdināti, ka viss var mainīties, tālab centrālajā dzelzceļa stacijā vēlams ierasties agrāk un pārliecināties par noteikto atiešanas laiku. Taču Indijā lokomotīves vilktie vagoni visbiežāk nevis tiek iekustināti ātrāk, bet mēdz kavēties stundām ilgi. Tomēr tas ir viens no ērtākajiem un lētākajiem veidiem, kā pārvarēt vairākus simtus kilometru, izvairoties no buļļu vilktiem vezumiem, govju ganāmpulkiem un haotiskas satiksmes. Pārblīvētā stacija Tuvojoties stacijai, cilvēku pūlis šķiet kā necaurstaigājams Amazones biezoknis. Uz brīvu vietu nevar cerēt arī pašā stacijā. Pelēkais klons nosēts ar cilvēkiem, kas sagūluši uz pieticīgiem, blāvi izdilušiem deķīšiem, lai sagaidītu rīta gaismu vai savu mājupceļu. Līkumojot un pārkāpjot guļošajiem stāviem, sasniedzam savu peronu un, ilgi nedomājot, apmetamies turpat uz čemodāniem. Gaiss tik smacīgs, ka liekas labāk pat neelpot, visapkārt glūnoši acu pāri, kas izseko katru mūsu kustību, netālu rosās arī izmērā prāvu žurku trio.Skaļi taurējošais, tuvojošais vilciens ir kā glābējeņģelis. Pie katra vagona ir piestiprināts saraksts ar braucēju vārdiem, taču arī tas mūs iedzen pamatīgā stresā, jo savus iniciāļus tur atrast nevaram. Pacietīgs stacijas darbonis apliecina indiešu atsaucīgumu un draudzīgumu. Ātri zibinādams melnās iešļūcenēs tērptās sīkās pēdeles, viņš ir atradis īstās vietas un izpalīdzīgu roku stiepj pretī mūsu četru koferu bagāžai.Tā kā esam biļetes nopirkuši trešajā klasē, tas nozīmē, ka kupejā būsim seši un naktsmiers būs jārod kādā trīsstāvīgo gultu nodalījumā. Stundu braucam vēl vieni paši. Bērni ir sajūsmā par vilcienu un laiku aizvada, skraidot pa garo vagona eju vai arī kāpelējot no viena gultas stāva uz otru, bet es tikmēr citu pēc citas tukšoju dezinficējošo salvešu paciņas, līdz beidzot saprotu, ka tam nav jēgas, jo tad man vajadzētu sterilizēt visu braucošo sastāvu. Dzirdēto stāstu par netīrību un slimību perēkļiem iespaidā mūsu aptieciņa aizņēma teju pusi no lielākā čemodāna. Pa visu Indijā pavadīto laiku no tās izņēmu vien balto marles saites rullīti un plākstera gabaliņu. Villā zem kokospalmāmPēc desmit stundām vilcienā, nobraucot vairāk nekā 600 kilometru garo ceļa posmu, no rīta esam ieradušies kokospalmu, banānkoku un kārdinošas krēmkrāsas smilšu pludmaļu valstībā. Sulīgs rīsu lauku zaļums, zils debesjums, patīkama vasaras tveice un smaidīgas ļaužu sejas apbur jau pirmajās minūtēs, kad ceļš vijās uz izvēlētās viesnīcas pusi. To arī esam cītīgi meklējuši, vadoties pēc tūristu atsauksmēm internetā, svaru kausus svārstot no pieczvaigžņu lieliem hoteļiem līdz teju brīvdienu mājas cienīgiem apartamentiem.Nonākot par «resortu» dēvētajā vietā, saprotam, ka esam mājās – tālu prom no mājām. Mūsu rīcībā ir divas guļamistabas, viesistaba, trīs sanitārie mezgli, pilnībā aprīkota virtuve, garāža, koplietošanai paredzēts peldbaseins un četri kalpotāji. Jūra ar piensiltu ūdeni ir tikai 600 metru attālumā, un mūsu pludmale, raugoties no Indijas pieredzes, ir teju neapdzīvota. Tropiskie augļi un saulrietiApkārtnes iepazīšanai visērtākais mums ir motorollers. Ceļi ir šauri un līkumaini, ceļazīmes te ir retums, satiksme organizēta pretēji, kā mājās ierasts, taču tas nav šķērslis, lai ļautos izziņai, vadot motorizēto braucamrīku. Klaiņojoši suņi, klīstošas cūkas, uz mājām ejoši bifeļu bari, savā nodabā dzīvojoši govju pulki, dažāda izmēra braucamrīki cits citam netraucē. Nevienu avāriju vairāk nekā divu nedēļu laikā tā arī nemanīju.Sarunās ar vietējiem noskaidrojam interesantākās vietas, kuras labpatiktos bērniem. Mūsu pašu sapnis – dažas dienas pavadīt pludmales būdelē, klausoties turpat pulsējošā okeāna šalkoņā, nepiepildās minimālā komforta dēļ, kas lielākais šķērslis izrādās mūsu jaunākajai paaudzei. Saprotu, ka bērni ir pārāk izlutināti ar Turcijas un Ēģiptes pieczvaigžņu «all inclusive» (‘viss iekļauts’). Indijā par izklaidējošu animāciju, šoviem un sajūsmā spiedzošiem bērnu bariem jāaizmirst.Mūsu dzīvesvieta bija dienvidu Goa, kurā labprāt laiku pavada bagātie indieši un Eiropas pensionāri. Pilnīgs pretstats dienvidiem ir ziemeļi, kur ir jauniešu tusiņu burzma, pārpildītas pludmales, vieglās narkotikas un vairāk nekārtības.Ar piemērota ēdamā sameklēšanu Goa nav problēmu. Bagātīgā tropisko augļu izvēle ir labs papildinājums ikdienas maltītei, kurā pārsvarā dominēja jūras produkti un vistas gaļa tradicionālajā indiešu garšu buķetē, bet ne pārāk dedzinoši asa.Tomēr šīs pavalsts spilgtākais dabas brīnums, manuprāt, ir neaizmirstamie saulrieti, kad milzīga saules bumba izšķīst debesīs sarkaniem, violetiem toņiem un lēnām pazūd aiz horizonta. Vienreiz aizbraukuši uz Indiju, jūs vai nu iemīlēsities tajā, vai arī ienīdīsit to, bet vienaldzīgus jūs šī zeme neatstās. UZZIŅAIPortugāles bijusī kolonija Goa Indijas sastāvā ieļauta tikai 1961. gadā. Goa ir mazākais Indijas reģions, tās platība ir 3702 km2 un iedzīvotāju skaits 2012. gadā bija 1 459 203. Nodokļu atvieglojumu dēļ cenas Goa ir zemākas nekā citviet Indijā. CENAS: vilciena biļete Mumbaja–Goa – Ls 12; naktsmītnes – sākot no Ls 5; motorollera īre – Ls 2 dienā; rums «Old Munk» 0,7 l – Ls 1,40; ananass – Ls 0,3. Ceļojot ar vilcienu, jāizvēlas AC3 vai AC2 klase. Šajos vagonos ir gaisa kondicionētāji, gultas veļa, tajos netiek iekšā ubagotāji un ceļabiedri ir ārzemnieki vai turīgi indieši.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sajust Indijas piekrastes pērles burvību

Kategorijas