Ģimenei jādzīvo kopā

2013. gada 25. janvāris 00:00

70 gadu jubileju svin Alberts Šapals.Tās ir bijušas dejas un dziesmas, caur kurām codietis Alberts Šapals savu mūža mīlestību – sievu Ainu – tā kārtīgi iepazinis. Pāris neatņemami pieder folkloras kopai «Dreņģeri». Abi kolektīvā darbojas visus trīsdesmit divus tā pastāvēšanas gadus, un bez viņiem tik ilgi to dara vien Daina France. Līdztekus tam codieši vēl ilgu laiku dancojuši tautas deju ansamblī «Jandāls».«Otrā ģimene» jeb ilggadējie kolēģi un draugi no esošām un bijušām kopām februāra sākumā tiks sasaukti kopā, lai nosvinētu pāra jubileju. Vecākais ģimenē ir stiprā dzimuma pārstāvis, taču starpība ir nedaudz vairāk kā divas nedēļas, tikpat ievērojama dzimšanas diena ir gaidāma Ainai. Turklāt abi šogad vasarā svinēs arī četrdesmit piecu gadu kāzu jubileju.Satiek tēvuSievas dzimtā puse ir Vecumnieku novada Bārbele, taču Alberts par Zemgales iedzīvotāju kļuvis pirms piecdesmit gadiem, sirdī vēl joprojām saglabājies sēļu gars. Jubilāra bērnība pavadīta bijušā Daugavpils rajona Bebrenē, kur viņu izaudzinājusi māte ar vecvecākiem. Ģimenes galvai, karojot vācu armijā, atkāpjoties nācās pamest dzimteni, un vienīgā sazināšanās ar viņu visus padomju okupācijas gadus noritējusi vēstulēs.«Savu tēvu pirmo reizi ar paša acīm ieraudzīju 1990. gadā Kanādā,» stāsta codietis. Ar viņu Alberts ticies divas reizes, kad iepazīta svešumā izveidotā ģimene. Atšķirībā no Alberta mātes – pārliecinātas katolietes – tēvs apprecējies vēlreiz, un jaunajā ģimenē piedzimušas trīs meitas, jubilāra pusmāsas. «Runājām ar tēvu arī par to, vai gribētu, kad tā diena nāks, lai viņu apglabāju dzimtenē, taču viņš atteicās. Es par to viņam nepārmetu, dzīves lielākā daļa pavadīta Kanādā. Tās bija viņa mājas,» uzskata codietis. Darbs un kultūraSavulaik pabeidzot Bebrenes pamatskolu, bijis jāpieņem sāpīgs lēmums – palikt Bebrenē un kā vienīgajam vīrietim ģimenē palīdzēt mātei ar lauku darbiem vai mācīties tālāk. «To, ka kopā ar draugiem došos uz Jēkabpils ekonomikas tehnikumu, mājās paziņoju dienu pirms izbraukšanas,» stāsta Alberts.Tieši šajā izglītības iestādē pāris pirmo reizi sastapies. Lai arī mācības grāmatveža-ekonomista programmā sākuši vienā gadā, katrs mācījies savā kursā. Tā kā Jēkabpils kultūras nama kolektīvos bija manāms vīriešu deficīts, tehnikuma dziedāšanas un deju skolotāja Albertu pierunājusi darboties arī ārpusskolas aktivitātēs. Tā nu dejojot un dziedot viens otru iepazinuši.«Tā kā aktīvi iesaistījos tehnikuma kultūras dzīvē, direktors ļāva izvēlēties prakses vietu. Uz šo pusi atnācu, jo Īslīcē dzīvoja otri vecvecāki un par dzīvošanu man nebija jāuztraucas – palīdzēju sagādāt sienu un izvest gotiņu ganībās,» stāsta codietis. Lielākā daļa darba gadu pagājuši, darbojoties savā profesijā kolhozos Īslīces un Codes pusē. Alberts bija ekonomists, bet Aina – grāmatvede, savukārt brīvais laiks allaž aizpildīts ar kultūras pasākumiem.Kopš 1980. gada par ģimenes ligzdu ir kļuvusi «Dālderu» māja Jauncodē, kas nu nes Upes ielas vārdu. «Kad savulaik priekšniekam pasūdzējos, cik grūti izbraukāt pie saviem večukiem, ka labprāt gribētu saņemt dzīvokli, kur visiem būtu vieta, dabūju būvatļauju mājas celšanai,» atceras Alberts.Kādā brīdī «Dālderos» kopā dzīvojušas četras paaudzes – lai visiem būtu pietiekami daudz vietas, uzcelta piebūve. Patlaban māju dala trīs paaudzes. Jāteic gan, ka jaunākajiem tuvāka ir darbošanās nevis amatieru kopās, bet gan sports.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ģimenei jādzīvo kopā

Kategorijas