«Novadu būšana» ir cita filozofija

ŽANNA ZĀLĪTE, pārpublicēts no «Vecumnieku Novada Ziņām»

2013. gada 1. februāris 00:00

Vecumnieku pašvaldības vadītājam Rihardam Melgailim aprit 60.Kopš valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latvijā ir notikušas piecas pašvaldību vēlēšanas – 1994., 1997., 2001., 2005. un 2009. gadā. Visās tagadējais Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs Rihards Melgailis guvis balsstiesīgo lielāko atbalstu un baudījis kolēģu deputātu uzticēšanos, atkārtoti kļūstot par piemērotāko kandidātu pašvaldības vadītāja amatam. Šos pienākumus R. Melgailis pilda jau 18 gadu, kā pats smej, – aizsēdējies.Vai Latvijā ir daudz pašvaldību vadītāju, kuri tikpat ilgi pildījuši pagasta padomes un domes priekšsēdētāja pienākumus un ieņem šo amatu arī pašlaik?– Pa kādam ir. Mūsu tuvākais kaimiņš Jānis Pelsis no Iecavas, Andris Neimanis no Raunas novada.Esat dzimis tagadējā Bauskas novada Vecsaules pagastā. Kā nokļuvāt Vecumniekos?– Strādāju kolhozā «Vecsaule» par priekšsēdētāja vietnieku, kad «pavēles kārtībā» partijas komiteja man piedāvāja padomju saimniecības «Vecumnieki» direktora amatu. Es biju tā saucamajā nomenklatūrā – lauksaimnieks ar izglītību. Toreizējo vadītāju Jāni Rāznu pārcēla uz Bauskas rajona izpildkomiteju. Tas bija 1986. gada augustā, man tolaik bija 33 gadi.Kas jūs pamudināja startēt 1994. gada pašvaldību vēlēšanās?– Zemnieku sapulcē tika nolemts, ka Vecumnieku pagastā vara savās rokās jāņem lauksaimniekiem. Tiku aicināts vēlētāju apvienības «Arāji» listē startēt ar pirmo kārtas numuru. 1994. gads atnesa pārmaiņas pašvaldību vēlēšanu sistēmā. Tika veidotas pagastu padomes, pirmo reizi parādījās deputātu kandidātu saraksti, bija jāizstrādā solījumu programmas. Nevienam šajā jomā pieredzes nebija, bet gājām ar apziņu, ka vēlēšanās uzvarēsim.Kāda bija sākotnējā vīzija par to, kā veidot dzīvi pagastā?– Plāni bija ļoti pieticīgi un reāli, mērķi – piezemēti. Ne miņas no tā, kas programmās tiek paredzēts pašlaik. Ne 1994. gadā, ne arī vēlāk gaisa pilis iedzīvotājiem netika solītas, vienmēr tika ņemtas vērā vajadzības, mērogs un finanšu iespējas. Budžetu tolaik uz vienas rūtiņu lapas varēja sazīmēt. Kas tad te bija – divas vidusskolas Vecumniekos un Misā, bērnudārzs un slimnīca!Kas Vecumniekos kopš 1986. gada, kad te ienācāt, ir mainījies?– Vizuāli viss ir ļoti mainījies. Toreiz centrā nebija ne Mūzikas un mākslas skolas, ne apgaismotu ielu un gājēju ietves. Nebija nekā no tā, kas pašlaik ir tik pierasts un pašsaprotams.Parkā pie tautas nama ganījās govs, turpat bija sakrauta siena gubiņa. Visapkārt bija lauksaimniecība, «Cekuliņos» – govis, «Slokās» – cūkas, ciems smaržoja pēc skābbarības, jā, arī pēc mēsliem... Tagad centram cauri traucas baļķvedēji, ir vairāk aizaugušu lauku.Vecumnieki un arī citi ciemi ir kļuvuši sakoptāki, biežāk notiek kultūras pasākumi, vairāk ļaužu apgrozās. Agrāk centrs bija tukšāks, cilvēki bija aizņemti darbā – siena laiks, ražas laiks, ziemā tika remontēta tehnika. PMK vīri strādāja objektos, ražošana norisinājās Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā.Vai pašvaldības vadītāja amats jums sniedz gandarījumu?– Prieks ir par katru darbu. Kad tautas nams tiek pie jauna jumta, protams, esmu gandarīts, ka, apmeklējot sarīkojumu, ne man, ne citiem uz galvas vairs nebirst kaļķa gabali. Tad paceļu acis uz augšu un nodomāju – cik labi, ka tas ir izdarīts!Kādreiz šķita, ja kaut kas tiek paveikts, – tas ir uz mūžu, bet paiet pieci, septiņi gadi, un jumts tek atkal... Nekad nav bijusi iespēja paveikt visu, kas nepieciešams, pilnā apmērā. Izdzīvošanas un pieticības budžetā attīstībai naudas vienmēr ir pietrūcis.Domes priekšsēdētājs ir ļoti publiska persona. Vai amats jūs ierobežo?– Protams. Es nevaru parkā ar večiem aliņu iedzert, nevaru vasarā uz darbu atnākt, ģērbies šortos. Ejot baznīcā, nevaru ziedojumu kastītē iemest monētas, man tur jāieliek papīra naudiņa. (Smejas.)Atpūtu droši vien vislabāk ir baudīt svešā vietā, kur neviens nepazīst... – Jā, tad var justies brīvāk. Katru gadu mēģinu kaut kur aizbraukt. Pērn kopā ar sievu bijām Horvātijā. Devāmies turp, izmantojot tūrisma firmas pakalpojumus – ne mums kāds no ceļotājiem bija pazīstams, ne kāds zināja, kas mēs tādi esam.Jūs allaž esat tāds jauneklīgs, sportisks. Vai viegli sevi uzturēt formā?– Man vienmēr ir iznācis strādāt kopā ar jaunākiem kolēģiem par sevi, tāpēc nemaz nedrīkstu atpalikt. Jātur līdzi, nav variantu! (Smejas.)Kad pārvaru slinkumu, eju uz sporta zāli. Jau 20 gadu startēju dažādos veterānu mačos – piedalos vieglatlētikas sacīkstēs, spēlēju volejbolu. Starp citu, individuālajos sporta veidos neesmu izcīnījis nevienu zelta medaļu, man ir zelts volejbolā, rokasbumbā, bet vieglatlētikā – tikai sudrabs un bronza.Ceturto gadu aizraujos ar kalnu slēpošanu. Pirms diviem gadiem Slovākijā nobraucu no 1490 metru augstuma. «Iesūnot» neļauj rosīšanās savā zemnieku saimniecībā «Griezes», kam veltu brīvdienas, – mežs jāatjauno, dzērvenājs jākopj. Darba netrūkst arī mājās – krūmus griežu un zālienu pļauju pats, malkas zāģēšanai un skaldīšanai nevienu nealgoju.Kurā savā dzīves periodā esat juties vislabāk?– Katrā brīdī kaut kas nozīmīgs ir bijis, bet man vislabāk patika laiks no 1997. līdz 2005. gadam. Tad Vecumnieku pagastā bija ļoti daudz, ko darīt, tika plānotas reāli izpildāmas lietas un pulka tika paveikts. «Novadu būšana» – tā ir pavisam cita filozofija.Kādam ir jābūt cilvēkam, lai viņš spētu būt vadītājs?– Ne teicamniekam un ne pirmrindniekam! Ir jābūt aktīvam visās jomās un drošam, jāprot organizēt, uzņemties atbildību, uzticēties citiem.Ko visaugstāk vērtējat citos?– Noteiktību, solījumu turēšanu. Man patīk, ja kas norunāts, lai tad arī ir – vīrs un vārds. Nemīlu otrreiz atgādināt, pārbaudīt vai kontrolēt. Man tas nav pieņemami. Ir cilvēki, kuriem varu uzticēties, zinu – tiks izdarīts.Kāda ir jūsu labākā īpašība?– Tādas nav! (Smejas.) Šķiet, esmu dāsns. Ja man ir, cenšos palīdzēt citiem, man nav žēl.Kādreiz atzināties, ka esat romantisks. Kā tas izpaužas?– Tā jau ir tā romantika – reizi gadā atvaļinājuma laikā kaut kur aizbraukt. Nekad nebūšu ar mieru doties uz Ēģipti, lai tikai pasauļotos; ja neredzēšu piramīdas, nevarēšu izzināt šīs zemes kultūru, vēsturi – nebraukšu. Baudīt skaistu ainavu, stāvot kalna galā, – tā taču arī ir romantika. Ieslīdēt ar laiviņu Arves ezera niedrēs, pamakšķerēt, paklausīties putnu dziesmas, paravēt purvā dzērvenes...Vai esat saimniecisks?– Traukus varu nomazgāt, ja vajag, makaronus ar gaļu protu pagatavot, tēju izvārīt, taču ir lietas, ko labāk uzticu citiem. Savulaik, kad turējām lopus, slaucu govis, baroju cūkas. Nekādu problēmu! Pogu arī protu piešūt un zeķes salāpīt, ja nepieciešams.Vai ir kāda vājība, īpašība, kas jums sevī netīk?– Jā, ir lietas, ko mēdzu atlikt uz vēlāku laiku. Es zinu, ka man tas darbiņš tik un tā būs jāpaveic, bet es to atlieku, novilcinu... Vēl kāds trūkums – ne sevišķi veselīgi uzņemu kritiku. Ja pārmetumi adresēti pašvaldībai par neizdarību kādā jomā, uztveru tos personiski. Protams, pamatota kritika ir laba lieta – daudzkārt tā ļāvusi ieraudzīt kļūdas un trūkumus, par ko līdz tam nav nācies aizdomāties.Šogad, 1. jūnijā, notiks pašvaldību vēlēšanas. Vai vēlētāji jūs atradīs kādā no deputātu kandidātu sarakstiem?– Iespējams, kādā sarakstā būšu, taču uzskatu, ka domes darbā vairāk jāiesaistās jauniem cilvēkiem. RIHARDS MELGAILISDzimis: 1953. gada 18. janvārī Vecsaules pagastā.Izglītības iestādes: Vecsaules septiņgadīgā skola (1. – 5. klase), Murjāņu sporta internātskola (6. – 11. klase), Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Ekonomikas fakultāte (1985. gadā neklātienē iegūta ekonomista-organizatora specialitāte).Dienests padomju armijā: 1971. – 1973. gads.Pirmā darba vieta: 1973. gads – Komjaunatnes Bauskas rajona komiteja (instruktors, organizāciju daļas vadītājs).Darba gaitas kolhozā «Vecsaule»: 1977. gads – «piena vāģa» šoferis, 1978. gads – atbrīvotais arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs, 1980. gads – partijas komitejas sekretārs, 1986. gads – kolhoza priekšsēdētāja vietnieks.Darba gaitas Vecumniekos: 1986. gada augusts – padomju saimniecības «Vecumnieki» direktors, 1989. gads – kopsaimniecības «Vecumnieki» priekšsēdētājs, 1992. gada marts – Bauskas rajona Lauksaimniecības konsultāciju biroja speciālists Vecumnieku pagastā, 1994. – 2009. gada jūnijs – Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs, kopš 2009. gada jūlija – Vecumnieku novada Domes priekšsēdētājs.Ģimene: sieva Nora, dēli Raivis un Jānis, vedeklas Ilze un Agnese, mazbērni Miķelis, Reinis un Olīvija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Novadu būšana» ir cita filozofija

Kategorijas