Augusta Vosa un ministru mežos

2013. gada 8. februāris 00:00

Bērstelietim Mārim Sīmanim Rundāles novada Viesturu pagastā mājās stāv aļņa ragi, pie kuriem karājas medaļas, kas gūtas par dažādiem panākumiem. Savukārt briežu un buku ragu kolekcija, kurā lielākā daļa ir brāļa Gunta Sīmaņa veikums, atrodas atsevišķā telpā.Stāstot par medību trofejām, M. Sīmanis teic, ka gandrīz visi nomedīti bijušā Bauskas rajona teritorijā, pārsvarā Svitenes pusē. Uz ārzemēm medīt braucis reti. Atmiņā palikusi zosu šaušana Igaunijā. Uz jakti iznācis doties arī citos Latvijas novados, tomēr veiksmīgākās parasti bijušas medības savā rajonā. Sadarbojas ar kaimiņiemInteresi par medībām savulaik raisījis vectēvs, kurš pagājušā gadsimta 20. gados pavadījis dažus gadus Sibīrijā kā mednieks. Stāsti par piedzīvojumiem, par nepieciešamo precizitāti vāveru medībās, kad ar skroti jātrāpa acī, palikuši mazdēla atmiņā.Sācis medīt 1972. gadā, M. Sīmanis pašlaik ir sporta kluba «Bauskas zemgaļi» dalībnieks. Pats atzīst, ka medībās turpina iet centīgi – gandrīz katru sestdienu. «Katram cilvēkam ir savs hobijs, un medības ir manējais. Šī nodarbe visus neaizrauj. Mednieki ir viens procents cilvēces. Pārējiem tas vienkārši neinteresē vai pat ir žēl dzīvnieku,» saka M. Sīmanis.Pēdējos divos gados trofeju, ar ko palielīties, neesot, tomēr aizraujot pats process, un šo nodarbi pamest viņš nedomājot. «Bauskas zemgaļi» dzinēju medībās dodas kopā ar mednieku klubu «Ozoli». Attiecības ar viņiem ir labas, tāpēc ziemā četras reizes visi kopā dodas medīt viena kluba mežos, tad četras reizes – otra kluba. «Tāpēc mums mežos dzīvnieku vairāk un pašiem interesanti,» smaida mednieks.Vairākas trofejas priecējušas skatītājus izstādēs – nopelnītas sudraba un bronzas medaļas. Vienīgais alnis kolekcijā, kurš kritis 1985. gadā, nopelnījis bronzas medaļu. M. Sīmanis atzīst, ka šādu trofeju bijušā Bauskas rajona teritorijā ir maz – ap desmit varētu būt, jo šie dzīvnieki nav bieži viesi. Toties stirnas un brieži ir mūsu mežu pamatiemītnieki. Tomēr medaļas, kuras sakārtas uz aļņa ragiem, ir nopelnītas ne tikai par medību trofejām, bet arī dažādos sporta pasākumos un sacensībās stenda šaušanā. Interesantie žuburiRagus vērtē pēc to žuburu skaita – uz medaļām var cerēt tad, ja to ir vismaz četrpadsmit. Attiecīgi arī pirms šaušanas mežā dzīvnieks tiek novērtēts pēc žuburu skaita, vai medījums būs tā vērts. Turklāt svarīga ir simetrija – ja vienā pusē būs astoņi žuburi, bet otrā seši, tas būs mazāk vērts nekā tad, ja ir vienāds skaits. Abpusēja simetrija tiek augstu vērtēta. Kāda brieža ragi būtu ieguvuši zelta medaļas, bet viens no žuburiem nolauzts. Tāpēc kopā ar vairākiem citiem – sudraba medaļas. Ne visas trofejas iegūtas medībās – vieni no skaistuļiem ragiem, kas pie sienas, savulaik atrasti, iesaluši ledū.Savukārt neparastākā trofeja ir stirnu buks, kura ragi pārklāti ar vilnu. Šāda vilna uz buku ragiem veidojas ziemā kā sava veida parūka, kas ragus silda. Parasti pavasarī viņi šo rotu notīra, bet te augustā trāpījies medījums ar šo neparasto rotu. Gandrīz visas trofejas savulaik sagatavojis nu jau aizsaulē aizgājušais pazīstamais mednieks Edgars Piķelis. Hierarhijas nozīmeKā īpašu piedzīvojumu M. Sīmanis atceras medības padomju laikā. Mūsdienās ir salīdzinoši vienkāršāk, bet toreiz attiecīgas teritorijas bija rezervētas svarīgām amatpersonām. Galvenā mednieku grupa sastāvēja no dažām augstākajām amatpersonām un tām pietuvinātiem cilvēkiem, piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Augusts Voss un Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis, viņu vietnieki un citas personas, kuras tika aicinātas uz medībām. Otrā grupa bija Latvijas Republikas Ministru padomes locekļi.Visiem bija sadalīti medību objekti. A. Vosam bija Īslīce, Panemune, Vilce un citas saimniecības. Iecavas novada Dzelzāmurs bija ministru medību saimniecība. A. Vosa daļā medības bija reti – parasti atbrauca pāris reižu uz zaķiem, un tālab reizēm medības rīkot varēja ministriju darbinieki. Biežāk medīja Dzelzāmurā. Augstāko amatpersonu medībās bija jāpiedalās «medību ministram» Leonam Vītolam (ilggadējs LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs) – jo, ja zvēru nebija, tad viņš vainīgs.Bija svarīgi dzinēju medībās arī izkārtot medniekus atkarībā no hierarhijas. Piemēram, A. Vosam vienmēr blakus bija miesassargs un kāda mazāk svarīga amatpersona. Iemesls bija vienkāršs – savulaik abi kopā stāvējuši ar P. Strautmani, un abi trāpīja vienam alnim. Ilgi nevarēja sadalīt, kuram medījums pieder. Savukārt miesassargs nekad uz medījumu nepretendēja, un zemākos amatos esošie arī labprāt atzina, ka medījums ir priekšniekam.Tādās vietās parastie mednieki netika iekšā. Tomēr šajās saimniecībās dzīvnieku bija ļoti daudz, žoga apkārt nebija, un viss, kas pārnāca pāri ceļam, tika parastajiem medniekiem, tāpēc iecienītākās teritorijas bija ap šīm saimniecībām. Aizšauto meklējotVienā no šīm saimniecībām 80. gadu sākumā reiz nomedīts pirmais briedis. Mežrūpniecības saimniecības ražošanas daļas priekšnieku Kārli Banu pārcēla darbā uz Jelgavu, reizē ar paaugstinājumu viņš ieguva atļauju nomedīt briedi. Māri Sīmani viņš aicināja palīgā. «Aizņēmos no Bauskas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Zenona Metlāna «spicīti» – vītņstobru karabīni –, un devāmies uz Vilces mežiem. Pašam tāda ieroča nebija – uz tādām atļauju parakstīja pats iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, un savu pirmo «spicīti» es dabūju tikai 1986. gadā,» atceras M. Sīmanis.Vienu vakaru pastaigāja pa mežu, bet neviens no briežiem, kas trāpījās ceļā, nepatika. Vajadzēja briedi ar skaistu ragu žuburu. Otrā dienā uzkāpa mastā. Tur varēja novērtēt, cik daudz briežu medību saimniecībā bija – garām gāja simti dzīvnieku. Beidzot viens ar 14 žuburiem. Šāvuši abi, bet briedis aizgājis mežā. Pie pēdām bija redzamas asinis, tādēļ nolēmuši iet pakaļ un meklēt medījumu. K. Banam bija jādodas uz partijas sapulci, un viņš atstāja draugu kopā ar vietējo mežzini meklēt aizšauto briedi. Līdzi bijis taksis, kuru palaida pa asins pēdām. Tas mežā sāka riet. «Pamanīju briedi. Pēc viena raga bija jaušams, ka varētu būt gana daudz žuburu – izskatījās pēc tā paša, kuram trāpījām. Kā šāvu, tā krita,» atceras mednieks.Pieejot tuvāk, bija skaidrs, ka nav īstais – viens rags pusē bija nolauzts. Aizšauto briedi tā arī neatrada, un situācija bija nepatīkama – bez atļaujas nošauts briedis. Sazvanīja vietējo meža pārzini, kurš briedi ar nolauzto ragu labi zināja un beigās visu nokārtoja veiksmīgi. Medījums aizgāja desās, un ragi palika šāvējam. M. Sīmanis atzina, ka savulaik tomēr gana panervozējis – varēja arī darbu zaudēt. Tomēr padomju laika medības vienalga atceras ar patīkamu nostalģiju.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Augusta Vosa un ministru mežos

Kategorijas