Lauku feldšere pagastu izstaigājusi kājām

2013. gada 13. februāris 00:00

Valija Pūcēna Rundāles novada Svitenē ir ļoti svarīgs cilvēks.37 gadus viņa bija pagasta feldšere, Svitenes feldšerpunkts – viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Valijas rokās vismaz viena šejieniešu paaudze ir piedzimusi, izaugusi, dažs arī izdzisis. Feldšerīte pagastu izstaigājusi kājām un izbraukusi ar velosipēdu, jo tas bija viņas vienīgais transporta līdzeklis. Svitenē Valiju zina arī kā dažādu pasākumu vadītāju, viņa pulcēja kopā donorus, kuru skaits nelielajā pagastā reiz sniedzās vairākos desmitos.Nākamgad apritēs 50 gadu, kopš Valija ir precējusies ar Jāni, un savas laulības gudrību abi centušies dot 26 pāriem, kuriem bijuši vedēji kāzās. Pūcēniem ir divas meitas, četri mazbērni, sagaidīti divi mazmazbērni. Pagājušajā gadā Svitenes pensionāru biedrībā «Sudrabupe» skaisti nosvinēta Valijas 70. dzimšanas diena.Vai esat dzimusi sviteniece?– Neesmu gan. Manas mammītes dzimtā vieta ir Zarasu sādža Lietuvā. Viņi bija deviņi bērni, no kuriem seši nomira mazi. Mammu no astoņu gadu vecuma izaudzināja vecākā māsa, kurai pašai bija tikai 16 gadu, kad viņa jau strādāja pie saimnieka Svitenē. Mamma ieprecējās Jelgavā, bet tētis krita karā. Kad Jelgavu sabombardēja, atnācām abas uz Sviteni pie mammas māsas. Man tad bija divi gadiņi. Biju vienīgais bērns un ļoti mīlēju savu mammu. Viņa man bija kā labākā draudzene. Mammas piemiņai izvēlējos pasē ierakstīt tautību lietuviete un priecājos, ka mana meita Kristīne ir iemācījusies lietuviešu valodu.Kāpēc izvēlējāties feldšeres profesiju?– Pavisam vienkāršs iemesls – bērnībā daudz slimoju. Beidzu 3. medicīnas skolu, Svitenes dakteris Arnolds Ozoliņš 1963. gadā gāja pensijā, un mani kā jau svitenieci norīkoja strādāt viņa vietā.Pirmos piecus gadus feldšeru un vecmāšu punkts bija Šķībajā krogā. Dakteris Ozoliņš bija mans dzīves skolotājs, iemīlēja kā meitu. Viņš arī mani ārstējis, jo pirmajā klasē dabūju plaušu karsoni un netiku no tā vaļā. Ar plaušām mocījos līdz pusaudzes gadiem. Toreiz tuvākais rentgena aparāts bija Elejā. Vakarā ar mammu gājām uz Bērsteli, kas 13 kilometru attālumā. Tur pieturēja mazbānītis, nākamajā dienā tāpat atpakaļ – bērnam īsts piedzīvojums.Dakteris Ozoliņš Pilsrundāles skolai novēlēja naudu, no kā tika izveidots stipendiju fonds...– Pret slimniekiem viņš bija ļoti sirsnīgs, bet dzīvoja pieticīgi – istabā galds, krēsls, dzelzs gultiņa, zāļu skapītis, blakusistabā dzīvoja viņa brālis. Kājām gāja, ar zirgu brauca pie pacientiem, sevi nežēloja. Ozoliņam bija trīs meitas, no kurām dzīva vairs ir tikai viena. Dzīvojot taupīgi, viņš krāja naudu un katrai meitai atstāja mantojumu, bet skolai daļu novēlēja tāpēc, ka ļoti augstu vērtēja izglītību, gribēja palīdzēt centīgākajiem jauniešiem.Kad feldšerpunktu pārcēla uz kopsaimniecības kantori Svitenē, Ozoliņš no manis atvadījās, sakot: «Bagātību tev nevaru iedot, bet to gan atceries, ka nekad nedrīkst atteikties iet pie slimnieka, ne arī ņemt ļaunā, ko slims cilvēks reizēm pasaka.» To esmu ievērojusi, darbs man vienmēr bija svarīgāks par visu citu.Kādi pienākumi bija feldšerim?– Pieņēmu pacientus, mērīju asinsspiedienu, izklausīju plaušas, sirdi, sievietēm pārbaudīju krūtis, mācīju to darīt pašām, lai atklātu onkoloģisku saslimšanu, veicu ginekoloģiskās apskates, ņēmu iztriepes. Profilaktiskās apskates bija ļoti stingri noteiktas, vakcinācija, revakcinācija bērniem un pieaugušajiem. Gāju mājas vizītēs pie slimniekiem. Manā pārziņā bija trīs skolas – Vecrundālē, Pilsrundālē un Svitenē. Viss bija jāpagūst.Toreiz bija tāda kārtība, ka ātrā palīdzība brauca tikai tad, ja vietējais mediķis bija apskatījis pacientu. Kad nebija satiksmes autobusa, braucu ar riteni, ziemā gāju kājām jebkurā diennakts laikā. Gan pati, gan pacienti nespēja pat iedomāties, ka es varētu neiet. Tāpēc negribu klausīties, ja tagad mediķi runā par lielu slodzi, grūtiem apstākļiem un aicina uz streiku.Iznāca arī dzemdības pieņemt?– Pirmais bērniņš «atskrēja» mājās, un dzemdības nebija grūtas. Otrās neaizmirsīšu nekad. Dzemdētāja dzīvoja vietā, kur ātrā palīdzība nevarēja iebraukt, tā apstājās pie Šķībā kroga un gaidīja. Gāju pretī tēvam un mātei, kuri ratos veda sešpadsmitgadīgu meitu – pirmās dzemdības, pārbijusies. Pēc pāris kilometriem kļuva skaidrs, ka bērns dzimst. Lija lietus, tēvs novilka brezenta mēteli, abi ar māti turēja to virs meitas, vējluktura gaismā pieņēmu puisīti turpat uz ceļa. Satinu bērnu, uzliku mātei uz krūtīm. Ejot līdzās ratiem, lēnām braucām līdz ātrajai palīdzībai, kas viņus aizveda uz slimnīcu, kur pārgrieza nabas saiti. Puika izauga, tagad kopā ar mammu strādā Anglijā.Šķiet, jūs pagastā visu par visiem zinājāt.– Tā tiešām bija. Laukos mediķis toreiz bija uzticības persona. Nešķiroju, kurš nabags, turīgs, laipns, nelaipns, gudrs, muļķis, tīrs, netīrs, dzērājs – ja cilvēks slims, katram centos palīdzēt. Ik pēc pieciem gadiem bija atestācija, atceros – pirmo komisiju vadīja Bauskas slimnīcas dakteris Podnieks. Viņš man vaicāja, kāds ir Svitenes feldšerpunkta darba laiks. Atbildēju, ka 24 stundas, un nemeloju. Vairāk jautājumu nebija.Kāda bija jūsu alga, un kāda ir pensija?– Alga bija 35 rubļi mēnesī. Kad bijām jaunāki, turējām lopus, audzējām dārzeņus, citādi nevarēja, jo meitas bija jāizaudzina. Pirmo pensiju saņēmu 1997. gadā – 29,64 latus... Tā apskrējās sirds, ka toreiz tās dažas naudas zīmes sadedzināju. Tagad pensija man ir 142 lati mēnesī. Vairāk neiznākot.Vai darbā piedzīvots arī prieks, gandarījums?– Tādu brīžu ir bijis ļoti daudz. Citādi jau nevarētu izturēt. Man ir liela mape, kas pilna ar visādiem goda un pateicības rakstiem. Taču tas nav galvenais. Pieminēšu tikai vienu notikumu. Kāds svitenieks saslima ar onkoloģisku kaiti un ārstējās Stradiņa slimnīcā. Pienāca ziņa, ka viņam vajag pārliet asinis. Pieteicās 30 Svitenes donoru – bija jādomā, kā visus reizē aizvest uz Rīgu.Nodevām asinis, aizbraucām uz Stradiņiem, bijām nopirkuši rozes. Man rokās pašas mīļākās – dzeltenās, pārējiem katram pa baltai. Aicinājām Jevgeņiju kopā ar dakteri laukā pie nodaļas. Sastājāmies apkārt, pasniedzām rozes, dziedājām. Dakteris, tāds pusmūža kungs, raudāja, sakot, ka tik patiesi sirsnīgu tikšanos piedzīvojot pirmoreiz mūžā. Mūsu Jevgeņijs izveseļojās, nodzīvoja vēl 19 gadus, un mēs kļuvām ģimenes draugi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lauku feldšere pagastu izstaigājusi kājām

Kategorijas