Baltās un sarkanās rozes

2013. gada 22. februāris 00:00

Ir tādi noslēpumi, kurus glabā līdz kapa malai. Vislabāk, ja paliek neizteikts tas, kas citiem nav jāzina.Nemēdz sūdzētiesUz Leona bērēm atbrauca viss plašais radu pulks – ne tikai paši tuvākie, bet arī māsīcas un brālēni ar ģimenēm. Kur nu vēl draugi, darba un kora biedri.Marta un Leons kopā bija nodzīvojuši ilgus gadus, vēl nieka desmits, un būtu klāt zelta kāzas. Abi bija sabiedriski, lielākoties visur gāja kopā, vienīgi dziedātāja Marta nebija, un korī Leons piedalījās viens. Esot jau sen apnicis, bet vienmēr pierunāts palikt, jo – vai nu nav zināms, ka vīru rinda koros mēdz būt skaista, bet reta.Kā jau vīrietis Leons nemēdza sūdzēties par savām vainām. Pie ģimenes ārstes gan brauca regulāri, jo jau ilgstoši lietoja zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu un holesterīnu. Pēc aprunāšanās ar dakteri mājās vienmēr teica īsi, ka viss esot kārtībā. Pārāk vēluBrīdī, kad, saķēris pakrūti pie pusdienu galda, Leons piepeši saļima, Marta mājās bija viena. Dēla ģimene, kas dzīvoja blakusnamā, bija aizbraukusi slēpot uz Itālijas Alpiem, bet meita jau pāris gadu strādāja Vācijā.«Šausmīgi sāp, sauc ātros!» paspēja nočukstēt Leons un bāls kā krīts zaudēja samaņu. No Jelgavas slimnīcas, kur veica pirmo operāciju, viņu pārveda uz Gaiļezeru. Uzzinot, ka vīrs tiek sūtīts uz Onkoloģijas klīniku, Marta gandrīz bija jāgulda vīram blakus uz nestuvēm.Sekoja seši smagi mēneši. Cīņā ar aizkuņģa vēzi Leons zaudēja, jo kaiti atklāja pārāk vēlu. Tāpēc viņa aiziešana ģimenei nebija nekāds pēkšņais trieciens, drīzāk atvieglojums, ka tēvam vairs nav jāmokās. Izrunāt visuMājās bēres nevarēja sarīkot, jo lūgto viesu bija ap simtu. Dēls noīrēja tautas nama zāli, kur varēja saklāt arī garāku galdu, jo tika norunāts, ka uz mielastu lūgs visus, kuri atnāks uz kapiem.Bēru diena bija saulaina, sijāja smalks sniedziņš. Kapsēta izskatījās kā ar baltu seģeni izklāta. Martu balstīja dēls un znots. Viņa bija pārgurusi, jo pēdējie mēneši bija prasījuši pārāk daudz. Tomēr sirdī valdīja miers, viņa bija samierinājusies ar notikušo. Turklāt abiem ar Leonu bija pieticis laika izrunāties par visu, kas viņu dzīvē noticis. Mācītājs bija beidzis savu sakāmo, un pienāca smagākais brīdis – kaprači sāka nelaiķi lēni laist kapā. Piepeši cauri bēriniekiem izspraucās sveša sieviete un paguva uz zārka izkaisīt baltas rozes virs Martas sarkanajām. Uzmetusi īsu skatu Martai, nepazīstamā pateica: «Piedodiet, bet to jūs man nevarat liegt!» un tikpat ātri pazuda sniegputenī. «Tauriņu deja»Kaprači sastinga, neizlaižot no rokām kapu dvieļus, kuros karājās pusielaistais zārks. Mācītājs stāvēja vaļā muti, meita metās pie Martas ar baldriāna tinktūru, bet bērinieki centās saskatīt, kur palika svešiniece. Aiz kapsētas vaļņa noklaudzēja mašīnas durvis, un viņa bija prom. Vai tiešām aizgājējam bijuši kādi noslēpumi?Apjukušie bērinieki dabūja Leonu zem zemes un devās uz mielastu. Marta bija saņēmusies, bet, iedzērusi pirmo vīna glāzi, lai vīram vieglas smiltis, lūdza vest viņu uz mājām.«Tu viņai paziņoji?» māte mašīnā vaicāja dēlam. Tas neliedzās, jo tēvs tā lūdzis. Dēlam Leons bija izstāstījis, ka pirms dažiem gadiem Dziesmu svētkos Rīgā sastapis savu jaunības mīlestību. Rita dzīvoja Īrijā un atbraukusi ar tur nodibināto latviešu kori līdzi meitai.Svētku laiku pavadījuši kopā, bet, visu izrunājot, sapratuši, ka abu dzīvē nekas vairs nav maināms. Vien turpinājuši sazināties, rakstot viens otram skaistas vēstules un kartītes. Tās Leons neilgi pirms nāves atdevis dēlam un lūdzis sadedzināt, nerādot mātei, lai nesāpinātu. Tā esot bijusi tikai tāda «tauriņu deja», viņš piebildis. Neviens nedomāja, ka Rita varētu atlidot uz Leona bērēm, bet tur vairs neko nevarēja mainīt...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baltās un sarkanās rozes

Kategorijas