No epilepsijas līdz celiakijai

2013. gada 27. februāris 00:00

Baušķeniece Sandija Bindžule par savas meitas veselību un dzīvību cīnījās trīs gadus, līdz beidzot izdevās noskaidrot, kas īsti Annai kaiš.Ģimenes pārdzīvotais var būt padoms vecākiem, kuru bērnu sliktajai pašsajūtai ārsti nevar atrast iemeslu.Bailēs un neziņā«Savu tēti paglabāju divas nedēļas pirms Annas dzimšanas, mēnesi pēc dzemdībām nomira mamma, abiem maniem vecākiem bija onkoloģiska saslimšana. Kad redzēju, ka meita man uz rokām bezspēkā ļimst vai krīt krampjos, nespēju atvairīt domu – vai tiešām viņa būs jāzaudē?» stāsta Sandija.Annas mamma ir mediķe, ārsta palīdze, strādājusi ātrajā palīdzībā, bet pašlaik ir dispečere Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta operatīvajā centrā. Pārdzīvojot meitas veselības problēmas, mediķes pieredze nepalīdzēja, Sandija jutās kā pavisam parasta mamma, brīžiem arī pilnīgi bezpalīdzīga.Uz rokāmBērns piedzima mīlēts un gaidīts. Sandija Annu baroja ar krūti, kad pāris mēnešu vecumā meitenītei sākās neizskaidrojama ūdeņaina caureja, bērns nemitīgi atgrūda apēsto.Ģimenes ārste izrakstīja gremošanas fermentus, bet četru mēnešu vecumā meitenīte atteicās ēst mākslīgo piena maisījumu. Mamma viņai vārīja visparastāko auzu tumi, pievienojot atšķaidītu pienu, un piebaroja atbilstīgi vecumam, dodot olu, gaļu, dārzeņus, banānu.Meitenīte bija nervoza, bieži raudāja, slikti gulēja, tāpēc viņu apskatīja neirologs. Mazulīte gandrīz visu laiku bija jānēsā rokās.Daudz slimo«Nesapratu, kas un kāpēc notiek ar mums. Annai bija gads un astoņi mēneši, kad ļoti stipras vemšanas un caurejas dēļ organisms atūdeņojās, sākās krampji. Ar ātro palīdzību mūs aizveda uz Bērnu slimnīcu Rīgā. Tajā laikā Anna ļoti bieži slimoja, vienam bronhītam sekoja nākamais, turpinājās kā vīrusu plaušu karsonis, tad atkal vemšana, caureja, augsta temperatūra, krampji un atkal Bērnu slimnīca,» atceras Sandija.Pēc izrakstīšanas no infekcijas slimību nodaļas nekas nemainījās. Pēc trim mēnešiem Anna atkal nonāca Bērnu slimnīcā, nu jau neiroloģijas nodaļā, kur izmeklēja galvu. Izpētot encefalogrammas, parādījās pirmā diagnoze – epilepsija jeb krītamā kaite. Divus gadus Anna lietoja atbilstīgus medikamentus.Jogurts un baltmaizeAnna mācēja runāt, staigāt, bet nepieņēmās svarā, bija bāla, ziliem lokiem zem acīm, vienmēr jutās nogurusi, bez spēka. Meitenei bieži sāpēja vēders, bet ne ģimenes ārsts, ne ķirurgs akūtu slimību neatrada.Sandijas kolēģe ieteikusi konsultēties vai nu ar alergologu, vai gastroenterologu. Ar ģimenes ārsta nosūtījumu pēc trim mēnešiem sagaidot savu kārtu pie speciālista, Annai ar analīzēm tika pārbaudīta celiakijas diagnoze, tomēr atbilde bija negatīva. Turpinājās vemšana, caureja, vēdersāpes, bērnam nebeija ne spēka, ne apetītes. Vienīgais, ko meita ēda, bija jogurts un baltmaize, stāsta Sandija.Kārtējo reizi ar ātro palīdzību atvedot uz Bērnu slimnīcu, Annu ar mammu ievietoja gastroenteroloģijas nodaļā, kur atkārtoti veica analīzes. Izmeklējot kuņģi, tika secināts, ka Annai tomēr ir celiakija.Cita ēdienkarte«Kāpēc analīze iepriekš bija negatīva, joprojām nesaprotu. Uzzinot diagnozi, raudāju, gan tāpēc, ka zināju, cik strikti ir diētas ierobežojumi, gan prātā pārskaitot visu to garšīgo, ko mans bērns nekad nedrīkstēs ēst. Īsu brīdi biju strādājusi veikalā «Diētas nams» Rīgā. Tur nopērkami produkti cilvēkiem, kuri nevar lietot parastu uzturu. Taču apsvēru arī, ka tas varbūt ir labākais iznākums, zinot, kāda onkoloģisko slimību vēsture ir manā ģimenē,» atzīst Sandija.Toreiz viņa vēl nezināja, ka celiakijas pacientiem mēnesī ir 75 latu pabalsts, jo speciālie bezglutēna produkti ir krietni dārgāki nekā parastie. Par šo summu var nopirkt mēnesim vajadzīgo bezglutēna maizi un našķus. Ir jāatsakās no visiem ierastajiem produktiem, ieskaitot saldumus ar parasto graudu miltiem, taču var ēst gaļu, dārzeņus, augļus.Bērns atplaukst«Tiklīdz sākām lietot bezglutēna produktus, Anna acīmredzami atplauka, sāka augt, pieņēmās svarā, viņai radās interese par dzīvi, meita kļuva aktīva, jautra, ēda kārtīgas porcijas, spēlējās, skraidīja kā visi bērni,» stāsta Sandija.Tagad Anna apmeklē vienu no Bauskas bērnudārziem, speciālo ēdienu mamma dod līdzi, bet pārējo tieši Annai pagatavo bērnudārza saimnieces. Reizi gadā meitene tiekas ar savu dakteri Ilzi Briuku Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Medikamenti nav jālieto, tikai jāievēro noteiktā diēta, jo reizēm mēdz būt kaites saasinājumi. Mājās ēdienu gatavošana ir pakļauta meitas vajadzībām, un Sandija teic – nu jau pie tā ir pierasts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No epilepsijas līdz celiakijai

Kategorijas