Rotācija ļauj uzkrāt pieredzi

2013. gada 8. marts 00:00

171

30 gadu jubileja – Baibai Irbinskai.Bauskas sākumskolas sociālā pedagoģe īslīciete Baiba Irbinska uzskata, ka pēc rakstura viņa atbilst savai horoskopa zīmei – Zivij, kas plūst pa straumi un kurai nekas cits neatliek – jāsadzīvo ar izmaiņām vidē.Cīnās ar sekāmJubilāre, savulaik vēlēdamās apgūt kaut ko praktisku, izmācījusies Saulaines profesionālajā vidusskolā par konditora palīdzi, taču, lai arī ikdienā ēdienus gatavo ar prieku, šajā profesijā viņa nav strādājusi. Par sociālo darbu Baibu ieinteresējusi draudzene, kas studēja sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība». Īslīciete tur ieguva bakalaura grādu, un par pirmo darbavietu kļuva savulaik absolvētā Bauskas pilsētas pamatskola. «Tur es nostrādāju līdz aiziešanai «dekrētā». Vēlāk, kad atgriezos darba dzīvē, tāda štata tur vairs nebija, tādēļ iesaistījos novada sociālā dienesta projektā, un tad sākās mana rotācija pa skolām,» atceras jubilāre. Kādu laiku pastrādāts Bauskas pilsētas Kristīgajā skolā, līdz tā tikusi slēgta. Projekta atlikušajā laikā būts Bauskas 2. vidusskolā.«Tagad Bauskas sākumskolā strādāju gadu un uz šejieni nācu ar milzīgu pieredzi no iepriekšējām darbavietām,» stāsta Baiba. Ikdienā viņa strādā ar skolēniem, kuriem ir uzvedības problēmas. Lai arī bieži amata specifika pārklājas ar psihologa darbu, tomēr katram ir savi pienākumi. Tomēr kā vienam, tā otram ir jācīnās ar sekām, kuru cēloņi visbiežāk ir meklējami ģimenē, retāk – skolā.Mīl LatvijuStāstot par skolas gadiem un sevi, jubilāre neatminas, ka viņai būtu bijis kāds izteikts hobijs vai sapņu nodarbe: «Nesapņoju, allaž esmu bijusi reāliste.» Piektajā klasē ģimene no dzimtās Bauskas pārcēlās uz lauku māju Īslīces pagastā, kur daudz laika un uzmanības bija jāvelta darbiem saimniecībā. Šeit zem viena un tā paša jumta dzīvoja arī mammas māsas bērni. Īpaši tuvas attiecības Baibai izveidojušās ar māsīcu Agnesi. «Viņa jau vismaz desmit gadus dzīvo un strādā Norvēģijā, gandrīz katru dienu sazināmies «skaipā», kā arī divreiz gadā cenšamies aizbraukt viena pie otras ciemos. Tieši šodien viņa ieradīsies Latvijā. Arī viņai šonedēļ ir dzimšanas diena, tādēļ savus svētkus svinēsim kopā,» atklāj jubilāre.Savukārt māsīcas dzīvesvietā īslīciete jūtas ērti, kā otrajās mājās, tomēr ilgi tur nespēj uzturēties: «Ikdienā, kad pārnāku mājās no darba, gribas paņemt vienu stundu brīvu un neko nedarīt, taču manam četrus gadus vecajam dēliņam Kristapam, kā jau tāda vecuma bērnam, gribas izzināt pasauli, un tad vienā brīdī vajag to un citā – šito. Tu taču nevari teikt «nē», un tā jau tā diena paiet. Viesošanās pie Agneses ir tā retā reize, kad varu nedaudz atpūsties. Bet īsti jau nekas no tā nesanāk, jo vienmēr, kad aizbraucu uz Norvēģiju, jau pēc dažām dienām sāku ilgoties pēc ģimenes, gribas būt mājās.»Ģimenes galva Ainārs pēc profesijas ir celtnieks un nu jau kādu laiku strādā ārzemēs. Īslīciete atzīst, ka tas ģimenei nav bijis viegls lēmums, jo dēlam augot ir vajadzīgs tēvs, taču toreizējie un arī pašreizējie apstākļi valstī spieda to pieņemt. «Nav jau tā, ka man pašai galvā nav bijušas domas par dzīvi ārzemēs, taču der zināt, ka arī tur nav viegli, jāmācās valodas, kas man ne pārāk labi padodas. Es mīlu savu Latviju un pašlaik aizbraukt nevēlos.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Rotācija ļauj uzkrāt pieredzi

Kategorijas