Paaudzes skolo ar tautas mūziku

2013. gada 13. marts 00:00

Kristīnes Kareles pašas bērni aug līdz ar iecavnieku atvasēm «Tarkšķos».Populārās bērnu un jauniešu folkloras kopas «Tarkšķi» vadītājas Kristīnes Kareles e-pasta vārds ir šķelmīgais apzīmējums «tarkšķene». Pedagoģe, kura Iecavā ienākusi no Rīgas, atvedusi līdzi izcilu zīmolu – mazāku un lielāku «tarkšķu» dziedāšana, danči, rotaļas un instrumentu spēle zināma tālu aiz novada robežām.Grupa nesen nosvinēja desmit gadu darbības jubileju Iecavā. Cik sena patiesībā ir «Tarkšķu» vēsture?– «Tarkšķi» sākās 1992. gadā Rīgas 99. vidusskolā, kur desmit meitenes un viens puišelis sanāca kopā dziedāt un dancot. Nosaukums izauga no pašiem bērniem – neesmu «skaldi un valdi» stila skolotāja, bērni manos mēģinājumos ir dzīvīgi, ņipri, pļāpīgi, darbīgi, trokšņaini, tāpēc «Tarkšķi» ir ļoti piemērots vārds.Kā «Tarkšķi» nonāca Iecavā?– Kad 2001. gadā pārcēlāmies ar ģimeni uz Iecavu, pavisam loģiski likās iesākto darbu turpināt. Bez folkloras un bērniem es savu dzīvi iedomāties nevarēju. Manai mīlestībai uz tradicionālo kultūru sākums meklējams 13 gadu vecumā, kad nonācu Rīgas Pionieru pils folkloras ansamblī «Kokle». Tur atvērās mana balss, izaugu kā personība, iemācījos spēlēt vairākus instrumentus – kokli, akordeonu, stabules. Esmu beigusi Rīgas 1. mūzikas skolas vijoles klasi.Pirms desmit gadiem Iecavas vidusskolā, kur strādāju par angļu valodas skolotāju, man uz mēģinā-jumiem tika atvestas divas trešās klases. Darbojāmies garajā ēšanas starpbrīdī mūzikas klasē. Drīz sākām mēģināt kultūras namā. Vecāki bija ļoti atsaucīgi – iegādājās mūzikas instrumentus, sākām spēlēt. Es nebaidījos ļaut spēlēt vijoli tiem bērniem, kas to no sirds vēlas, kaut arī dzirde varbūt nav izcila. Spēlēšana un mūzika pati attīsta bērna dzirdi.Kādas ir atšķirības, formējot bērnu folkloras kopu Rīgā un lauku novadā?– Rīgā bērni ir daudz izkliedētāki – viņiem daudz laika paiet ceļā no vienas vietas uz otru, pulciņu, interešu klubu piedāvājums ir milzīgs, kino, teātri, veikali un citas izklaides ir deguna galā, un viņi nav tik uzticīgi vienai lietai. Iecavā bērni paspēj ļoti daudz, jo te viss ir tuvu – 15 minūšu laikā tu vari izskriet maršrutu sko-la–sporta nams–kultūras nams un neko nenokavēt, visur piedalīties. Vēl viens pluss – ja kādu bērnu koncertā vai pasākumā esam ieinteresējuši, viņš piesakās «Tarkšķos» un var sākt darboties kaut nākamajā dienā.Arī vecāku atsaucība lauku novadā ir lielāka – viss ciems ir kā tāda liela ģimene. Izjūta šeit, laukos, man ir krietni siltāka nekā Rīgā. Uz bruģ-akmeņiem uzaugusi, tramvaja dunoņas ieaijāta, nekad nedomāju, ka tā kādreiz teikšu.Kā jūtaties, strādājot ar pieaugušajiem, kuru bērni arī ir «Tark-šķu» dalībnieki? Vai ir atšķirība, kā top izpildāmie gabali bērnu un pieaugušo grupā?– Strādājot ar bērniem, jūtos kā zivs ūdenī, kā cimds ar roku, kā katliņš ar vāciņu. Patīk redzēt, kā bērni attīstās, kā viņi priecājas, kā viņi ilgojas pēc nometnēm, pasākumiem. Cik viņi lepni, kad iemācījušies kādu gabalu ar instrumentu! Tik droša neesmu par to, kā strādāt ar pieaugušajiem, jo metodes ir atšķirīgas. Te vairāk jābūt sadarbībai. Dziedam, piemeklējam katram instrumentu, pārrunājam gadskārtu svētku tradīcijas, dancojam. Ļoti priecājos par jebkuru iniciatīvu, kas nāk no maniem lielajiem, bet zinu, ka pašai vēl daudz jāpaveic, lai ļautu viņiem darboties brīvāk. Nopietniem koncertiem sagatavojam tādus koncertnumurus, kur katram in-strumentam, katrai balsij ierādīta sava vieta, bet ikdienas mēģinājumos dziedam un dancojam arī sevis pilnveides un prieka pēc.Esmu ļoti pagodināta un lepna, ka tas, ko darām ar bērniem, ir uzrunājis «Tarkšķu» vecākus un spēj iepriecināt. Jūsu pašas bērni auguši reizē ar «Tarkšķiem». Cik daudz laika un spēka jūsu ģimene velta folkloras kopai?– Mani bērni ir «Tarkšķos» kopš dzimšanas. Alberts ir uzaudzis ratu somā vai mašīnas sēdeklītī mēģinājumos vai koncertos, Anna tāpat. Alberts piecu mēnešu vecumā festivālā «Baltica» piedalījās krustabu uzvedumā, pusotra gada vecumā Polijā savā garajā linu krekliņā piedalījās koncertā.Es to uztveru dabiski – bērni ir mūsu dzīves daļa, tā senos laikos viņi visos darbos pa kājām maisījās, kāpēc lai es viņus kaut kur nogrūstu? Esmu pārliecināta, ka viņi tikai iegūst – gan muzikāli, gan sociāli, gan emocionāli. Visi trīs – Katrīna, Anna, Alberts – ir gudri, vispusīgi bērni, spēlē mūzikas skolā vijoli, dzied, danco «Tarkšķos». Protams, bez vīra atbalsta tas būtu grūti iedomājams. Sandis vienmēr ir centies visur piedalīties – palīdzējis visus pieskatīt, fotografējis, vērojis, klausījies, tāpēc tikai loģiska ir viņa dalība kopā tagad.Ko iegūst bērni, kas izgājuši «Tarkšķu» skolu? Ko no viņiem gūstat jūs?– Tā kā «Tarkšķi» rīko arī nometnes, kur notiek viss – ēst gatavošana, rokdarbi, sports, pārgājieni, teātra spēle, mūzikas instrumentu skola –, tad varu teikt – «tarkšķēni» iegūst milzīgu pieredzi, ļoti daudz zināšanu un prasmju. Pērnvasar nometnē bērni pašu rokām uztaisīja pastalas, divus gadus aužam plecu lakatus, ko pēc tam bērni velk pie tautastērpiem vēsākā laikā. Ik nometni Ivetas Ceras vadībā bērni mācās radoši izpausties visvisādos veidos. Uzskatu, ka Ginta Cera, Eduards Cers, Beatrise Dzene savas lieliskās pasākumu vadītāju prasmes ir noslīpējuši tieši «Tarkšķu» nometnēs.Tās nav tikai dziesmas, dziedāšanas maniere, mūzikas instrumentu spēle, ko bērni iemācās, tā ir pati dzīve. Un svarīgi, ka mēs, skolotāji, neuzspiežot, nebakstot ar pirkstu acī, izstāstām, kāda ir piepildīta dzīve, kas ir vērtība, kas pie pirmā piesitiena neuzsprāgs kā ziepju burbulis.Vēl viena svarīga atziņa, ko bērni iegūst, – «Es varu, ja es gribu!». Nevienam neliedzu mēģināt spēlēt kādu instrumentu, jo esmu pārliecinājusies – ja bērns būs neatlaidīgs, viņš apgūs iecerēto. Bērni mani iepriecina ik dienas. Tieši viņos atrodu spēku un prieku turpināt.Dzirdēti pārmetumi no akadēmiskās mūzikas skolotāju vides, ka tautiskā dziedāšana vai instrumentu spēles maniere traucē mūzikas skolas audzēkņiem perfekti izkopt tehniku. Kā, jūsuprāt, sadzīvo folklora un akadēmiskais virziens?– Pastarpināti esmu dzirdējusi, ka sabojāju bērnu balsis, lieku bērniem bļaut, kaut neviens no tiem runātājiem «Tarkšķu» mēģinājumā sēdējis nav. Nevienam kliegt es nelieku un pat neļauju. Jā, bērni dzied dabiskās balsīs, tāpat kā to darīja mūsu vecvecmāmiņas. Man ir bijis sāpīgi vairākkārt, kad mūzikas skolas skolotājs aizliedz bērnam nākt uz «Tarkšķiem», jo tas traucējot viņam pareizi attīstīties akadēmiski. Jau vairākus gadus Mūzikas akadēmijā darbojas etnomuzikoloģijas nodaļa, kur iespējams mācīties tradicionālo dziedāšanas manieri, tautas mūzikas instrumentu spēli akadēmiskā līmenī. Tātad akadēmijā šie virzieni sadzīvo, vai mēs nevarēsim? Arī mani trīs bērni mācās mūzikas skolā, tāpat kā daudzi citi «Tarkšķu» bērni. Tieši latviskais atšķir mūs no citām tautām. Bieži «tarkšķēni», kas aizklīduši mācīties vai strādāt ārzemēs, man raksta, kā folkloru izmantojuši prezentācijās vai ballītēs.Cik plaša kopumā ir kustība par tautiski vienkāršu, visiem saprotamu un pieejamu muzicēšanu?– Latvijā pašlaik ir aptuveni 100 bēr-nu folkloras kopu un krietni vairāk to, kur darbojas dažādu paaudžu cilvēki kopā. Un ir ļoti daudz tādu jauniešu, kas folkloras kopās nav iesaistījušies, bet labprāt apmeklē Danču klubu, kas ir tāda moderna diskotēka, kur latviskā garā var izdancoties no sirds. Mani ļoti iepriecina daudzās jauniešu tā saucamās postfolkloras grupas, kas muzicē brīvi, par pamatu ņemot tautas mūziku un dziesmas.Jūsu audzēkne Laura Arāja, joprojām muzicējot «Tarkšķos», pati vada bērnu mūzikas grupu «Urdziņa» Bauskā. Cik būtiski jums ir iedvesmot citus tautiskās mūzikas popularizēšanai?– Tas iepriecina, jo ikvienu «Tark-šķu» dalībnieku uztveru kā savējo, kas aizgājis pasaulē un dalās tajā, ko pats ir iemācījies. Tajā pašā laikā man nav svarīgi, lai katrs no «tarkšķēniem» kļūtu par muzikantu, par tautas mantojuma pētnieku vai etnomuzikologu. Tas, ko viņi būs iemācījušies, palīdzēs viņiem ik dienu, lai kur viņi būtu un lai ko darītu. Tā sēkliņa būs iesēta un lauzīsies ārā pretī saulei. Kristīne KareleDzimusi 1973. gadā.Izglītība: 1991. gadā absolvējusi Rīgas 50. vidusskolu, 1995. gadā – Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti ar angļu valodas un literatūras skolotājas kvalifikāciju un bakalaura grādu pedagoģijā. Studē maģistrantūrā. Bērnu mūzikas skolā apguvusi vijoļspēli.Darba pieredze: 1993. – 2002. gadā bijusi angļu valodas skolotāja un folkloras kopas vadītāja Rīgas 99. vidusskolā, «Radio 2» ziņu redaktore un diktore, vecākā referente Izglītības un zinātnes ministrijā.Kopš 2002. gada angļu valodas skolotāja Iecavas vidusskolā, kopš 2003. gada vada kopu «Tarkšķi» Iecavas kultūras namā.Bijusi koncertmeistare, Zemgales bērnu folkloras kopu koordinatore, ir jauno muzikantu un ģimeņu skolotāja valsts izglītības projektos.Bijusi deju kopas «Dandari», folkloras kopas «Rasa», projektu «Ramadance», «Danco Dievis», «Rasa Ensemble» dalībniece, ir Rīgas Danču kluba biedre.Dzīvesstāsts publicēts virtuālajā enciklopēdijā gramata21.lv.2007. gadā ieguvusi Iecavas Gada cilvēka titulu, Lielo folkloras gada balvu izglītības nominācijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Paaudzes skolo ar tautas mūziku

Kategorijas