Augstais ūdens līmenis «iegriež» bļitkotājiem

2013. gada 15. marts 00:00

Sals no rītiem vēl pamatīgi kniebj degunā un vaigos, ūdenskrātuves daļēji vai pilnīgi klāj prāvs ledus slānis, bet tajās pamazām sāk mosties ilggulētāji, un tas ir īstais laiks, kad vīriem steigt izbaudīt vēl pēdējos zemledus makšķerēšanas priekus.Mūspusē bijuši pieticīgi lomiIk dienas uz Lielupes, Mūsas un Mēmeles var manīt uz ledus satupušus vīrus, arī pa kādai sievai, kas pacietīgi gaida, līdz ieurbtajā āliņģī piecopēs kāda zvīņaine. «Kopumā vērtējot aizvadīto sezonu, jāteic, ka tā nav bijusi īpaši ražīga un makšķerniekiem nācies samierināties ar visai pieticīgiem lomiem mūspusē,» saka Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības domes priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Gabrāns.Situāciju viņš skaidro ar upju hidroloģisko stāvokli pēdējos gados. Izteikti lielā ūdens līmeņa iespaidā rudenī un ziemā izveidojusies neparasta ledus sega. Visās zināmajās vietās, kur gultnē bija bedres un ļāva zivīm pulcēties, tika sadzīti vižņi un apturēta zivju migrācija. Tālab bļitkotājiem ilgi bija jācenšas, lai zivi atrastu.Tomēr šogad vilkti gan asari, gan raudas, gan arī līdakas un citas zivis. Kādam mūspuses copmanim izdevies no āliņģa izdabūt septiņus kilogramus smagu līdaku. V. Gabrāns pieļauj, ka labus lomus vēl var sagādāt pēdējais ledus. Taču tas būšot īss posms, jo pavasaris nāks strauji un ledus sega izzudīs pavisam drīz, tālab, ja vēl ir azarts un gribasspēks, pēdējo nedēļu var ar savu labāko draugu «vergu» jeb ledus urbi doties uz kādu tuvējo ūdenstilpi un izvilkt, iespējams, pilno lozi.Pašam Valērijam aizņemtības dēļ visai bieži šajā sezonā nav izdevies kāpt uz ledus, taču, kad laiks tiek atlicināts, vislabprātāk copēt viņš dodas netālu no mājvietas Mūsā pie Uzvaras, bet nesmādē arī Lielupes augšteci. Sezonu atklājis divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, uznākot lielajam salam, un varējis lepoties ar labu guvumu – dabūjis vairākus puskilogramīgus asarīšus, kas esot gana labs rādītājs. Garšas kārpiņām vislabāk tīkot cepts asaris. Visai garda un gaļīga esot ziemā izvilkta vimba, gastronomiskā ziņā to nevarot salīdzināt ar maijā izmakšķerētu eksemplāru.Ezeros – ilgāka sezonaValērija Gabrāna teikto par slikto zemledus makšķerēšanas sezonu apstiprina saulainietis Jānis Sirmbārdis. Arī viņš kā lielo kaitnieku atzīmē vižņu daudzumu mūspuses upēs, tālab bieži vien priekšroku dod copei stāvošās ūdenskrātuvēs. Tuvāk ir Zebrus ezers, bet pēc zivīm Jānis dodas arī uz Burtnieku. Februārī varējis lieliskus zandartu lomus izvilkt.Lai zivis labāk ķertos, tās ir jāpiebaro, pārliecināts makšķernieks. «Ar motiļiem barot būtu dārgs prieks, taču sasmalcinātas sliekas gan katrs var atļauties,» saka Jānis un piebilst, ka arī zivis kļūst gudrākas. Ja reiz tās pa lūpu ar āķi dabūjušas, tad ilgi vēl tam klāt netuvosies. Taču šo apstākli ņēmusi vērā arī makšķerēšanas piederumu ražošanas industrija. «Ja zivis kļūst apsviedīgākas, tad arī rīki to pievilināšanai tiek radīti arvien gudrāki. Nekur jau tās nespruks, ja vien būs nodrošināti labvēlīgi apstākļi populācijas dzīvotspējai un vairošanās un ja makšķernieka rīku arsenāls būs piesātināts ar jaunākajiem izgudrojumiem,» pārliecināts saulainietis. Taču pagaidām viņš pats gatavo alumīnija vizuļus, ar kuriem zandartus izvilināt no ezera dzelmēm.Jānis teic, ka ezeros vēl lielā cope priekšā. Pa kādai labai dienai pirms divām nedēļām pašam piedzīvota uz Mūsas upes. Piemēram, īstā copes dienā izvilcis trīs vimbas un 12 asarus, turklāt mazākais no tiem svēris 250 gramus, bet bijuši arī prāvāki – ap 800 gramu. Galvenais šajā visā procesā neesot pašas zivis, bet azarts un prieks, ko var gūt no šādas nodarbes. «Atslēdzies no ikdienas rūpēm, esi svaigā gaisā, izvingrini muskuļus un uzkrāj dzīvesprieku turpmākajam cēlienam,» nosaka Jānis un piemetina, ka ne velti katrā latvju saimē ir pa kādam makšķerniekam un ar šādu masveidīgu vaļasprieku nevar lepoties neviena nozare.Uz Ventu pēc «gurķīšiem»Uz Ventas ledus Ventspilī starp vairākiem desmitiem copmaņu darbdienās un simtiem brīvdienās sastopami arī mūspuses vīri un viņu dzīvesbiedres. Visi kā viens šurp devušies, lai makšķerētu pēc svaigiem gurķiem smaržojošās zivteles, ko Kurzemnieki lepni sauc par stintēm, bet plašākam ļaužu lokam tās zināmas kā salakas.Baušķenieki Juris un Laima uz Ventspili uz vairākām dienām šogad devušies jau trešo reizi. Vairākus pudus izvilkt nav izdevies, taču bijušas dienas, kad katram pusspainis «gurķīšu» sanācis. Piedzīvoti arī tukšāki periodi, kad pie ledus kastes mētājas vien trīs kārnas zivteles. Piemēram, vakar vislabāk ķēries rīta pusē, par ēsmu izmantojot tās pašas stintes miesas gabaliņu. Lai aromāts būtu spēcīgāks, Juris zivs gabaliņiem pievieno arī sasmalcinātu ķiploka daiviņu. Savilkta prāva salaku kaudze, bet, pusdienlaikam tuvojoties, cope pamatīgi apsīkusi. Stundā varējis izvilkt tikai vienu «gurķi». Tad nu atlicis vai nu iet pie citiem un apraudzīt sekmes, vai arī gluži vienkārši sildīties pavasara saulītē.Vietējie mēdzot sūkstīties un mazajos lomos vaino brāļus lietuviešus, kuri kuplā pulkā atbraucot uz šo pusi un izgrābjot Ventu vai sausu. Daudziem leišiem šī cope ir arī biznesa lieta, jo zivis vilktas pārdošanas nolūkos. Vienu nakti arī Juris ar līdzbraucējiem pēc lietuviešu modes uzslējis telti, paņēmuši ģeneratoru, uzlikuši lampas zivju pievilināšanai, bet no izcilas copes nekā. Galu galā iets pie lietuviešiem izzināt pieredzi. Kaimiņi arī padomu nav žēlojuši. Izrādās, ka viņi uz āķiem liek karpas gabaliņus. Iedevuši arī mūspuses vīriem ēsmu, un tā lieta tiešām aizgājusi – stintes kodušās kā trakas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Augstais ūdens līmenis «iegriež» bļitkotājiem

Kategorijas