Skolotājas darbs – grūts, bet skaists

2013. gada 15. marts 00:00

80 gadu jubileju svin Drosma Baļčūna.Sviteniece Drosma Baļčūna atzīst, ka skolotāja profesija, kurā viņa visu mūžu nostrādājusi, jau kopš bērnības uzskatīta par sapņu nodarbi. Amatu, viņasprāt, vislabāk raksturo dzejnieces Lijas Brīdakas vārdi, ko reiz savā uzrunā izmantojis toreizējā Bauskas rajona Izglītības nodaļas vadītājs Elmārs Šņore: «Tāds darbs, tāds mūžs – arvienu steidzīgs –/ līdz brīdim pēdējam, kas atnāks rāms, / Bezgala grūts un nepateicīgs, / bezgala liels un cildināms.»Gaidīta un lutināta«Svitenē esmu dzimusi, augusi, apprecējusies. Neesmu laidusi ne pa kreisi, ne pa labi,» joko jubilāre. Drosma izpētījusi, ka savas dzimtas kokā gan pa tēva, gan pa mātes līniju visi bijuši kārtīgi zemgaļi. Vienīgi pati šo kārtību savulaik izjaukusi.Drosmas vecāki bija rentnieki, smaga darba darītāji, bet, cik vien tas bija iespējams, savu vienīgo bērnu lutināja. «Viņi gribēja, lai man būtu laba izglītība un nākotnē kļūtu par mediķi vai skolotāju. Tas otrais bija arī mans sapnis,» atzīst Drosma.Pabeigusi toreizējo Svitenes sešgadīgo skolu, kurā savulaik bija mācījušies viņas vecāki un vēlāk arī pašas bērni, jubilāre izglītošanos turpināja Bauskas vidusskolā. Tā pēc kara atradās kādreizējās Kļaviņas privātās proģimnāzijas telpās (pašreizējā Bauskas pilsētas pamatskola). «Tur sastapu savas bijušās skolas direktoru Kārli Hammeru, šoreiz tikai kā skolotāju,» atceras sviteniece.Izjauc plānusJubilāres pārliecību par darbu skolā nostiprināja klases audzinātāja Guna Breikša, kas ieteica iestāties Cēsu Skolotāju institūtā, jo tas bija visīsākais ceļš uz šo cēlo profesiju. Tolaik to varēja iegūt pēc divus gadus ilgām studijām. Iestādi absolvējusi, Drosma plānojusi iegūt arī augstāko izglītību, taču, atgriežoties mājās, kur sastapta mūža mīlestība – simpātiskais lietuviešu puisis Kazis, kas tolaik neprata ne vārda latviski, – nodomi pajukuši, jo tad bijušas prātā precības. Nu jau abi kopā ir nodzīvojuši 60 gadu un uzskata, ka ilgās mīlestības noslēpums ir visu darīt ar mēru.«Liekas, ka viss jau ir sasniegts – kopā ar vīru uzcelta māja, iestādīts augļu dārzs, izaudzināti divi dēli,» paveikto uzskaita jubilāre. Abi dēli – Edgars un Jānis – sagādājuši piecus mazbērnus un četrus mazmazbērnus. Par tiem runājot, īpaši atmiņā palikusi kāda telegramma, kas saņemta, nākot pasaulē pirmajam mazdēliņam: «Mīļo vecmāmiņ un vectētiņ, es piedzimu 1977. gada 19. februārī plkst. 3 un 55 minūtēs. Mazdēliņš.»Skaisti darba gadiSvitenes pagasta skolā, kas kādu laiku bijusi arī vidusskola, Drosma, nogaidījusi rindā, sāka strādāt 1962. gadā. Lai arī Cēsīs izmācījusies par fizikas un matemātikas skolotāju, brīva bijusi mazo klašu audzinātāja vieta.Jubilāre atzīst, ka viens no pašiem skaistākajiem periodiem darba mūžā bijis pirmspensijas laiks, kad uzņēmusies skolot bērnus ar īpašām vajadzībām: «Normālā vidē augušiem bērniem pret skolotāju ir dalītas jūtas, turpretī tie, kas nāk no tā saucamajām problēmģimenēm, saviem pedagogiem ir pieķērušies.» Sviteniece atzīst arī to, ka, pavērojot pašreizējos skolas vecuma bērnus, viņai nedaudz kļūst žēl, par kādiem nenozīmīgiem nedarbiem agrāk rājusi savus audzēkņus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skolotājas darbs – grūts, bet skaists

Kategorijas